Es vēl domāju par tiem Montas dzejoļiem, ka daudzi uzbur to manas_bērnības_un_vēl_senāku Rīgu, to 60. un 70. gadu pasauli, taču ir arī tādi, piemēram, "kad mēs pametām salu", kuri šķiet tik aktuāli, kā vakar rakstīti.
Un vispār, ir tik kruta, lai arī agrīnie krājumi ir vēl nemodināti un vēlīnie - marazmātiski, bet ka tomēr katrā ir kaut kas labs, un tad pa vidu tie pāris koncentrētie, kurus var ievilkt kā vienu elpu un baudīt, un kuri paliek, un kurus pēc daudziem gadiem dzīvie cilvēki, cita paaudze nāk un lasa cits citam un smaida.