Šodien es nelūgta izteicu savu viedokli autobusā. Braucu uz savu elkoņa vingrināšanu, un autobusā sēdēja sieviete ar bērnu, palielu, bet vēl pirmsskolas vecumā. Konduktore norādīja, ka bērns jāņem klēpī, ka bez maksas bērnus var pārvadāt tad, ja viņi neaizņem atsevišķu sēdvietu. Viņa aicināja sievieti ņemt bērnu klēpī reizes trīs. Pēc trešās es skaļi teicu apmēram tā - ja jau viņa tomēr neņem bērnu klēpī, acīmredzot viņai ir kāds iemesls to nedarīt! Varbūt viņai ir lauzta kāja! Konduktore: Kā tad! Ka tik jums nav lauzta! Tā nu ir mana mīļākā tēma, un es saku, jā, man ir lauzta, un esmu gatava stāstīt par savu roku un traumatoloģisko slimnīcu (man patiešām joprojām nav vēlams šo roku kaut kā noslogot, pat turēties pie stangas ne, turklāt kāds var uzgrūsties, tāpēc arī es sēdēju). Taču viņa purpinādama aizgāja tālāk.