Mēs atkal sarunājamies aprauti, ar pauzēm. Par ko es runājot ar draugiem, viņš samulsis jautā.(Vakar tieši bija ciemos pāris draugi, tikko no Parīzes, un valodas plūda kā strautiņš.) Es pasaku, ka man nav nepieciešamības aizpildīt klusumu. Pasaku to, ka veci draugi runādamies sēž uz pagātnes spilvena, bet jauni taustās. Ka mani interesē tas, ko viņš stāsta, bet nevaru kā traktors braukt viņa privātajā dzīvē. Ka es gribu, lai viņiem iet labi. Ka man patīk Daiļā. Man arī, viņš nopūšas.