Vējš ir mainījis virzienu, un jūra gluda kā spogulis, krastā ir silts pat bez saules. Es iegrimstu ūdenī, un vēlāk, uzvilkuši garās bikses un jakas, mēs ejam uz molu, bet daži cilvēki vēl arvien peldas. Kliedz kaijas, un es saprotu, ka ir bijis vērts darbdienas vakarā triekties šurp. Ne tikai tāpēc, lai viņus sabužinātu. Vai lai remdētu neprātu pie likumīgā vīra. Arī tāpēc, ka es, šķiet, smoku bez dabas elpas. Ka tur ārā mana dvēsele beidzot mani panāk.

Kādu vakaru mēs gājām uz otru pusi. Bija vēss, bet skaists vakars. Ar viļņiem un rietošu sauli starp mākoņiem. Un piepeši no kādām mājām iznāca vīrietis un sieviete ap 50, nometās galīgi pliki un devās jūrā tikai mazu gabaliņu mums priekšā. Šķiet, tur reti kāds pastaigājas. (Esmu novērojusi, ka vairums cilvēku vispār reti pastaigājas tāpat vien, un ka tāpēc uz tevi skatās kā uz savādnieku, ja tu, piem., vasaras vakarā klīsti pa ciemu pie Lietuvas robežas vai saulainā rudens dienā tāpat vien nesteidzīgi ej kājām pa suburbiju kādā Savienoto Valstu pilsētelē. Jūrmalā jau gan netrūkst tādu staigātāju. Tomēr tajā vietā vēsā laikā ir tukšs.) Viņi tomēr nesamulsa, bet atbrīvoti un nesatricināmi devās ūdenī. Mēs aši gājām tālāk, bet vēlāk atskatoties es redzēju, ka sieviete nevelk vis iepriekšējās drēbes, bet gan ievīstās pūkainā rozā peldmētelī. Un es skaudīgi iztēlojos, kā viņi, izpeldējušies, svaigi, noguruši un pūkaini dosies mājās, sasiluši dzers tēju pie kamīna, istabā noteikti būs kaut kas no gaišiem dēļiem, un tur smaržos pēc sakaltušām jāņuzālēm.
Un man atkal sagribējās, lai man ir 50 gadu. Nez kāpēc man šķiet, ka tad es būšu vairāk es. Ka tad man būs māja kaut kur dabā un es darīšu to, kas man īstenībā ir jādara.