Ak, nu.
Tevis aprakstītais gadījums, visticamāk, atrodas pats savā pelēkajā zonā - tbš tur, kur jau sākas reāla atkarība, bet viņš pats sev to definē līdzīgi, kā es definēju "izlaidību" (tbš "man jau netraucē, gribētos tikai kādu brīdi to nedarīt, bet pēc tam darīt, kā iegribas").
Un, tā kā nekāda jēgpilna ārstēšanās nevar sākties, pirms cilvēks ir sapratis, ka viņam ir problēma un šo problēmu ir jārisina nopietni, nevis "ē, ir kāds līdzeklis, kā sešus mēnešus nepīpēt zāli, bet pēc tam akal pīpēt katru dienu, jo zāles pīpēšana man netraucē un viss ir baigi forši!!!" Ergo, nav jēgas iespringt, iespringšana šajā gadījumā ir taisnais celiņš uz līdzatkarību.