Kā man ir apnikusi skola. Šogad mani kaitina pat māmiņu diena. Šonedēļ man ir trīs māmiņdienas koncerti, no kuriem uz diviem jāiet, lai bērni nebūtu bēdīgi, un uz trešo visdrīzāk vienkārši nebūs neviens cits, kas aiziet. Turklāt skolniekam man vēl pašai vajadzēja vienas dienas laikā obligāti sagādāt krāsainas spalvas noslēpumainai vajadzībai. Savukārt uz rītdienu ir nepieciešamas: ēdamkarote smilšu (tas vēl būtu reāli), ēdamkarote grants un ēdamkarote māla - pilsētas bērniem ar strādājošiem vecākiem, un to pateica tikai vakar. Šodien skolā pēc koncertiņa vēl būs kaut kāda sapulce, gan jau par to, kur likt bērnus pēdējā maija nedēļā, lai viņi netraucē lielo skolnieku eksāmeniem. Nevarēja viņiem vienkārši iedot to nedēļu brīvu, bļe.
Vispār, es jau esmu par to rakstījusi - ka tev, cilvēkam, piedzimst bērns, tas ir privāti, un tad jau pirmajā poliklīnikas apmeklējumā, patiesībā jua dzemdību namā tev bērna sakarā tiek uzstādītas sabiedrības prasības, kas turpinās līdz bērna divdesmit gadu vecumam, un daļēji nebeidzas nekad.