Sen sen neesmu braukusi pilnā autobusā, kas svētdienas vakarā atgriežas Rīgā. Sen neesmu stāvējusi garā rindā ļoti vajadzīgā un birokrātiskā iestādē utt.
Pie Minhauzena muzeja iekāpj puisis un meitene stāvoklī. Kādā 5-6 mēnesī, kad ir redzams, ka nav vis resna, bet grūta, tomēr bumba nav vēl ļoti liela. Vietu nav, un es brīdi pabrīnos, vai tiešām esmu vienīgā, kas redz to punci, tad tomēr saņemu drosmi un skaļi aicinu sēdēt. Un tad no zemes, nē, no autobusa grīdas izaug smagnēja blonda sieviete ar rētu uz vaiga un sauc, lai palaiž viņu, jo viņa esot 2.grupas invalīde un nevarot stāvēt. Jocīgi, vai tad uzreiz nevarēja palūgt. Un meitene sakaunējusies klusi saka, ka tas tāpēc, ka ir stāvoklī, varbūt viņai nemaz nebija grūti stāvēt, bet es pievērsu lieku uzmanību. Sieviete turpina taurēt, un es visu vēl vairāk sabojāju, jo ar uzspēlētu latviešu akcentu saku - ja jejo pusķila, potomu čto ona beremenna. Kāpēc es izliekos par to, kas neesmu? Es īstenībā krieviski varu runāt tīri, plūstoši un mīksti, kā viena mammas draudzene telefoniski konstatēja, ar Pēterburgas izrunu, tā, kā runājam ar mammu mājās. Kāpēc es viņai gribu ieriebt ar latviešu akcentu? Autobuss gan kļūst arvien pilnāks, un mani aines tālu uz aizmuguri prom no manām somām un stāvokļa meitenes un sievietes invalīdes, kas, grūtniecei Saulkrastos izkāpjot, metas kā vanags uz tukšo vietu grūstīdamās un sakaitinādama vēl pāris stāvošās jaunās sievietes, kuras iepriekšējo ainu nav redzējušas. Tāpēc jau vispirms jāpalaiž cilvēki ārā, lai tiktu apsēsties, viena pamācoši saka tipiski latviski vēsā balsī. Un tad vēl manā somā trīs metrus no manis sāk zvanīt telefons, zvana ļoti skaļi, tas ir vecs telefons, seši gadi, ar spalgu zvanu, un es ievelku elpu un skaļi saku - ja kāds man padotu mugursomu, to zils ar sarkanu, nē, nē, to nē, tālāk, tad es apklusinātu savu telefonu.
Un es vēroju tos cilvēkus, ar kuriem mani pusotru stundu vieno ceļš un autobuss, mēģinu iztēloties viņu dzīves, un es vēroju ainavu, šajā ceļā ik vieta ir saistīta ar atmiņām, kas mācas virsū pilnīgi nelūgtas, ar skumjām un ar atmiņām par skumjām.