Bet vispār es pašlaik jūtos kaut kādā strupceļā. (Tam vairs nav sakara ar braukšanu.) Kurā mani iedzinušas visdrīzāk pašas prioritātes. Es goda vārds pašlaik nezinu, ko man darīt ar savu dzīvi. Es neko vairāk neiespēju, kā izpildīt visnepieciešamāko. Tiešos neatliekamos pienākumus. Vai man vēl vairāk būtu jāatsakās. Jāaudzina sevi. Jo "mēs visi esam karā". Laikam gan.
Kāpēc es tieku kārdināta ar romantiku, kurai nav sakara ar patieso dzīvi. Profesionālai varēšanai ir vajadzīga skaidra galva. Izņemot varbūt vienīgi dzeju.