Kad es pēc dēla piedzimšanas pirmo reizi parādījos akadēmijā, viens no brāļiem Zariņiem, visdrīzāk, ka Kristaps, jo tobrīd es skaitījos viņa darbnīcā, savā ironiskajā balstiņā teica - Nu apsveicu! Nekas, paaugsies, būs jāsūta skolā, sāksies problēmas... Tobrīd es nesapratu, ko viņš ar to grib pateikt.
Tagad vēl nav pat pagājis mēnesis pirmajā klasē, un es jau to visu nīstu. Debīlos slīpos burtus, ko nekad mūžā vairs nevajadzēs. Izņemšanu no skolas bez desmit divpadsmitos. Neprofesionālu skolotāju pārmetumus vecākiem.
Cik gan gudra es tomēr biju pērn, ka nepalaidu dēlu vēl skolā. Es ieguvu vienu nosacīti mierīgu gadu un laiku sev un laiku bērnam nobriest.
Velns, kas tas ir, tu mīlējies, piedzemdē no tā bērnu, un jau pirmajā poliklīnikas apmeklējumā sabiedrība uzstāda savas prasības, kā tev to bērnu būs turēt un kopt un audzināt.