Nezinu, vai pie vainas tabletītes pret bērniņiem vai rudenīgais laiks vai mātes depresija (pēdējās trīs nedēļas neesmu pavadījusi bez bērniem ilgāk par stundu, ja neskaita naktsmiegu), bet man ir tik fakin bēdīgi, ka vispār. Un nekādas pasaulsāpes šoreiz ne, tādas infantilas, uz sevi vērstas.
Protams, es zinu, pēc nedēļas sāksies skola un bērnudārzs, no laukiem atbrauks mana mamma un kaut kā tas viss sadalīsies, un man būs dažas stundas dienā sev vai saviem darbiem. Es pat zinu, ka oktobrī es braukšu uz Lietuvu un novembrī uz Luksemburgu, nekas diži jau nav, bet tomēr. Būs kādi rudens tusiņi, alkohols, draugi, kino. Varbūt es sameklēšu darbu un būs vairāk naudas. Vai arī es atkal kaut ko uzgleznošu un no tā jutīšos labāk. Bet tagad tāds pelēks tunelis.