Atkal esmu labiņa. Un tā ir vienmēr. Vienreiz vairāk, citreiz mazāk, bet tendence ir vienmēr. Kaut kas manī, tajā, ko es stāstu, ir tāds pareizs, kas vedina pēc tam uzdot arvien jaunus uz šo labiņumu orientētus jautājumus. Kaut gan ne tas, ko es daru, nedz arī tas, ko pārdzīvoju, nebūt tik labi un pareizi nav. Varbūt negribas vienkārši publiski atklāties un gruzīties? Mutiski necik atraktīva arī neesmu. Kā es gribētu, lai kāds par mani uzraksta tā, ka neizskatos tik labiņa. Nu ko lai viņiem tādu pastāsta.