Žurnālista konkurss kādā serverī ir lielisks stimuls man pašai beidzot izdarīt to, ko jau sen kāroju - izveidot tādu kā alus dienasgrāmatu. Un te es runāšu par visādiem aliem un alus grupām, apskatot tās no vairākām pozīcijām, tādā veidā cenšoties maksimāli izvairīties no subjektivitātes.
Pirmo ierakstu veltīšu izlejamajam alum - tam, ko esmu izbaudījusi dažādos bāros, kafejnīcās un arī Miestiņos. Es pati esmu vairāk "dzīvā" alus piekritēja, tāpēc man garšo nepasterizētie un nefiltrētie ali - tomēr ir grūti nodefinēt to atšķirīgo garšu niansi, ar kuru, piemēram, atšķiras filtrēts alus no nefiltrēta.
Izlejamais alus ir ekstra, ko baudīt bāros un kafejnīcās. T.i., ja vien kādā vietā ir izvēle starp izlejamo alu un alu pudelē, saprotams, ka izlejamais būs mana izvēle (ja vien tas nav kāds Aldara Zelta/Luksus..). Ekstra tāpēc, ka izlejamais alus tiek uzglabāts īpašos noteikumos un ir teju allaž svaigs - un pēc tāda arī garšo - pilnas garšu buķetes svaiga alus. Tomēr jāatzīst, ka ir vismaz divi izlejamie ali (un tā ir Bauska un Tērvete), kurus es labprātāk izvēlos malkot no pudeles. Varbūt tas tāpēc, ka Tērvetes un Bauskas lāgeru garša pudelēs ir tik pierasta, ka malkot tos `dzīvus` šķiet tāda kā izvirtība - turklāt lejamie ali man allaž asociējas tieši ar nefiltrētajiem un nepasterizētajiem, līdz ar to baudīt izlejamo alu, kas tikai nedaudz atšķiras no tā paša pudeļalus, šķiet nedaudz nepieņemami. Garšas ziņā, protams. Respektīvi, no izlejamiem es tomēr sagaidu kaut ko citu.
Manā izlejamo alu topā noteikti pirmo vietu ieņem tumšais brenguļpuika. Brenguļu tumšais - kad pilnīgi svaigs - spēj atkal no jauna katru reizi mani pārsteigt ar savu fantastisko maiguma, piesātinātības un nešķebinošā salduma buķeti. Tiesa, Brenguļpuika ir sasodīti baudāms tikai tad, kad pilnīgi svaigs - un tas varbūt ir tā galvenais mīnuss. Esmu uzrāvusies divās vietās uz "ne pirmās dienas" Brenguli, un, lai arī pēc mucu uzglabāšanas apstākļiem teorētiski alum būtu jāgaršo tāpat ļoti svaigi, es jūtu kaut mazāko ierūgumu un ieskābumu tajā. Un tikko kā es to jūtu - alus vairs man nav dzerams. Literally, vienreiz uzduroties uz nesvaigu Brenguli Alā, un dažas dienas vēlāk dabonot nesvaigu Brenguli Valmiermuižā, es neizturēju un nomainīju pret citu alu. Tobrīd bārmenis (drīzāk, lai pielīstu, man šķiet) vēl atzinīgi novērtēja manas "izsmalcinātās garšas kārpiņas", kas jūtot to mazo ieskābumu, ko parastais mirstīgais nepamanītu. Pff, vīrieši. Tā nu šis brenguļpuika ir ļoti viltīgs - ne vien ar savu iespēju būt pilnīgi nebaudāms, tikko kā nedaudz ieskābis, bet arī ar savu mistisko reibumu, ko tas izraisa. Galu galā, ne jau velti tauta mēļo, ka Brenguļu alus ir viltīgs alus. Tam reibums pienāk negaidīti, tā reibums ir savādāks un vēl ir daudz dzirdēts, lai gan pašai nepiedzīvots, brenguļalus paģiru laiks, kas esot neizturams.
Izplūst garos stāstu plūdos par no krāniem plūstošo alu negribētos - darba laiks man īsti neatļauj. Tāpēc par visu, kas nav pirmajā vietā, es centīšos ļoti īsi.
Protams, es diži neatšķiršos no Lielā Vairuma, sakot, ka topa augšgalā atrodas arī Valmiermuiža. Valmiermuižas perfektās lāgera nianses kopā ar bagātīgo, piesātināto un izsmalcināto garšu patiešām ir tās cenas vērtas. Valmiermuiža - kā gaišā un tumšā, tā arī visi porteri - ir izbaudīta visādi, un jāsaka, ka Valmiermuižas alum raksturīga ir samērā precīza izpratne par katru no aliem - gaišā Valmiermuiža ir lielisks lāgeris, tumšā garšo tā, kā tumšajai būtu jāgaršo, porteri... Tie vispār pasakaini. Ja vien, protams, garšo īpatnējais alus veids.
Izlejamais Brālis arī ir ļoti baudāms alus, jo īpaši mani pārsteidza tumšais Brālis, kas, lai arī reti kur dabonams, tiešām pārsteidz nesagatavotu ar savu garšu. To man būs grūti raksturot - nav arī bijis īsti daudz iespēju to izbaudīt. Toties, kad bija, atceros, ka patīkami pārsteidza - gaišais, piemēram, nepārsteidz, bet ir vienkārši baudāms.
Iļģuciema brūvētavas piekritēji droši vien fanātiski gaida, kad es rakstīšu par Iļģuciema medalu. Bet nekā, dārgie. Riebjas man tas medalus. Pārāk salds - šis ir tas saldums, kas man traucē izbaudīt alu, izjust tā garšu, jo saldums ir tik šķebinošs. Iļģuciema alu es gribētu uzslavēt par izdevušos gan Iļģuciema gaišā, gan iļģuciema tumšā, gan arī iļģuciema gaišā speciālā brūvējumu. Alus ir svaigs, ļoti atvēldzējošs, ja runājam par gaišajiem, un lieliski "iet iekšā", bet Iļģuciema tumšo raksturo melnalum raksturīgā deguma piegarša, kas ir ļoti mazā līmenī - tieši tas ieturētais cepamgaršas līmenis lieliski veido līdzsvaru ar paša alus garšu, paliekot aizvien vēl tumšā lāgera kategorijā un ieaijājot vieglu melnalus eksistences atblāzmu.
Tā kā man ir daudz darāmo, un es cītīgi rakstu šo rakstu, nevarot tādējādi normāli strādāt, es apstāšos pie KSO biedru iecienītā Lido alus. Lido alus brūvējums ir īpatnējs - tam ir sava, neatkārtojamā un viegli atpazīstamā garša, kas ir ļoti izdevusies - to nevar noliegt. Lido medalus praktiski ir vienīgais medalus, kuru varu dzert - tā medus piedeva ir tik viegla un patīkama, ka Lido medalu nevarētu nosaukt par saldu medu. Toties ārprātīgi baudāmu gan.
Pārējie izlejamie ali manā sarakstā jau ir ārzemnieki - sākot ar eiliem un stoutiem, un beidzot ar visdažādākajām baltalus, lāgeru un citu paveidu alus izvirtībām. ALEhouse un Bombardier bar ir labas vietas, kur iepazīties ar interesantiem, latviešu alus garšai netipiskajiem ārzemniekiem.
Tiem, kam patīk visas Iļģuciema izvirtības, varētu ieteikt apmeklēt Lābieti - tas ir veikals/brūvētava, kur uz vietas brūvē alu, alu tur ir daudz un visādu, un tiem ir ļoti dažādas garšas. Interesanti ir pamēģināt, bet jāsaka, ka man tur labi , ja kāds 1 vai 2 veidi liekas tikai baudāmi. Bet par garšu nestrīdās!
Ā, un aizmirsu piebilst - ja nu gadījumā kafejnīcā nav nekā labāka par izlejamo Lāčplēsi un Aldari, tad es izvēlētos Lāčplēsi. Tad vismaz zinu, ka palikšu dzīva. (Ja kāds vēl atceras tās reklāmas..) (: