Uznāca kārtējā iekšējā verbālā caureja. Par sapņiem šoreiz (kā jau samērā bieži).

*Secinu, ka laimīgās stundas ir forša lieta, ko izmantot bāros, sevišķi tad, kad ir kāds pasākums, ko paralēli laimīgo stundu dzeramajiem baudīt. Blakussecinājums ir tāds, ka tāpat dzert ārpus mājas ir ārprātīgi dārgi, un atkal jāattopas ar tukšu maciņu somā.

*Noteiktā dzīves reibuma stadijā, kad vakar ievēlos savā gultā, ātri vien aizmigu. Izskatās, ka reibinošās vielas būs palīdzējušas manam klepum - šodien tas ir krietni mazāks un vieglāks.

*Dziļā miegā, ko pārrāva mans iknakts pamošanās laiks ap plkst. 03:00 , kad es pamostos šajā laikā gandrīz katru nakti, mani lutināja smadzenes ar sapņiem abos galos. Vienā galā man daudz rakstīja un stāstīja par sevi viņš. Tikai tagad, pēc šīs nakts sapņa, es sāku vilkt paralēles starp Viņu un to sapņu tēlu, kas bijis izmiglotu seju jau sen manos romantiskajos sapņos. To tēlu, kas juta tā, kā mani tas spēja aizķert, paķert un beigu galā totāli ieķert.

*Es mīlu sapņus. Un man riebjas sapņi. Tāpēc, ka viņi izbojā visu realitāti ar savu lielisko ilūziju par to. Viņi dara to, ko es izbaudu. Un to, ko nedara dzīve. Eh.

*Dzīve ir skaista un neglīta vienlaicīgi. Interesanti, ka lielākā daļa komiķu joko arī par sevi, tieši vizuāli un tieši par savu neveiksmīgo dzīvi. Atliek vien domāt, ka lielākajai daļai komiķu dzīve ir traģikomēdija. No traģēdijas par dzīvi kā tādu viņos dzimst ironiska, sarkastiska attieksme pret dzīvi ar humora piedevu. Tāds vismaz ir mans novērojums.

*Kafija ar medu priecē un silda manu sirdi. Kamēr viss pārējais uzdzen nedaudz trīsas.