Svētdiena
Vakar ar Kiku un Kasparu spēlējām Vecajā Ģertrūdē kristību dievkalpojumā, bija ļoti labs sprediķis, runāja mācītājs Krists, lai gan daudz ko vairs neatceros, bet viena no lietām, ko viņš teica tiem, kas kristījās - Tagad jūs vairs nepiederat sev, bet Dievam.- Man šķiet, ka šī doma vazājās manā zemapziņā jau kādu laiku, bet tagad tā izskanēja no ārpuses. Un es saprotu, ka tas ir tas, kas buksē - es neatdodu sevi Viņam.
Es pārsvarā esmu "varbūt", "iespējams", "varētu" cilvēks, bet Dievs saka - "jā" vai "nē", "karsts" vai "auksts", bet es spītīgi esmu iespiedusies pa vidu.


Un vakar Mežaparkā notika lūgšanu dienai veltīts pasākums, kurā arī spēlējām, dziesmusvētku estrādē. Pa visu parku skanēja slavēšanas dziesmas, Dieva vārds, un lūgšanas. Lūk tur bija dedzība! Tas ir tas "jā". Bija varbūt kādi 200 cilvēki, dīvaini šķita, ka tik liela vieta un tik maz izreklamēts, bet bija no sirds.