šodien tā irnosiki rupji
nu ko lai saka.. mana dzīve tā teikt iesūkā (nesaprotu, kāpēc izmantoju šādu vārdu, debīls vārds kaut kāds).
totāls panīkums, ne šis te tas, ne šur ne tur.
nu jā, katrs jau mēs pats to dzīvi veidojam, es šajā ziņā kaut kā esmu riktīgi fail.
bakalaura darbs ir konkrētā pakaļā, nav attīstības, nespēju noteikt tā virzību, izvirzīt konkrētu vai vismaz aptuvenu, bet mērķi (kad es vispār esmu mācējusi tādu izvirzīt? (varbūt kursa darbā, varbūt)). tāda muļļāšanās vien sanāk.
ne mācos, ne strādāju, ne ko citu. a ko lai citu dara, kad uz sirdsapziņas bakalurs sēž?

stāvēju šorīt 10. tramvaja csdd pieturā un nācās sev atzīties, ka laimīgākie cilvēki ir tie, kas ir brīvi, kas ir nepieradināti,
kuri neprasa, lai viņus mīl, lai rūpējas vai pievērš uzmanību, nepieradināmie. lai gan katram gribas, ka viņu mīl, bet tā, ka tas nav obligāti.
nu ko tur, jāatzīstas, ka ilgi jau nebrīve, ilgas, melanholija (?), grūtsirdība un vispār - čota ņeto v serdce mojom.
nebrīvība (yes, it's all in your head).