analogu sistēmas, skarbums
Es īsti nesaprotu, kāpēc ir tāda sajūta, ka visur apkārt mudž un džum no alkohola un -ķiem, iespējams, ka tas ir tikai šodien tā (sakrājies).
Bet vēlos pateikt, ka
lai arī kā mums (siev un vīr) sanāk ik pa laikam vienam otru sāpināt,
manuprāt, vislielākā nelaime,
kas var būt ģimenē ir vīrs/tēvs, kas atkarīgs no alkohola (sievietes šādas nepazīstu).
Lai gan manis pašas pieredze nav tā skarbākā, taču daudzie piemēri apkārt vienkārši nobombardē.
Un man ir grūti saprast, kā "mīlestībā" cilvēks var otram postīt dzīvi, dzert līdz nemaņai, bļaut virsū, izrunāties, apsaukāt, lamāties, draudēt un beigās būt tik nekaunīgam, ka vēl prasīt naudu "nākamajai" pudelei!? cik daudz sāpju, cik daudz asaru, cik daudz baiļu!
Un pēc tam sievai pēc tā visa mīlēt un rūpēties!?
Un kā lai es zinu, ka ar mani nenotiks tas pats? Es nevaru zināt. Ttāpēc reizēm šķiet,
ka palikt vienai/vecmeitai ir labāk un viss.
Varbūt arī kādu dienu man izdosies saprast šī "skarbuma" dabu, bet šobrīd ir grūti. un šķiet - skaistumam nav vietas