Sentimets
Sentiments. šo vārdu iepriekš neesmu lietojusi, bet liekas tieši tagad tā jūtos, varbūt arī tas nav īstais vārds. Nāk raudiens, tāds bezspēcīgs raudiens par visu. Par sevi, par dzīvi, par ģimeni, par mammu atraitni, par māsu, kas mācās kolosāli sūdīgā skolā un iespējams nenokārtos 12 klases valsts eksāmenus, par sevi, kas nemaz necenšas viņai palīdzēt, par brāli, kas skatās katru vakaru tv muļķikus un skolā dabūn zilu vaigu, par bērniem bez tēva. par to, ka ir daudz nepiepildītu spaņu, ka nedejoju, nespēju atrast īsto vietu, kur mana dvēsele varētu plesties plašumā, nezīmēju, neveidoju, nelasu, nestrādāju kko, kas liktos vērtīgs strādājam, noskatos uz cenuzīmēm un saprotu, ka man pašai nav ne santīma pie dvēseles, un vēl jo vairāk tērēju mammas smagā darbā sapelnītu naudu, kamēr pati izbaudu vismaz 4 brivas dienas nedēļā. Raudāt par dusmām uz cilvēkiem, kas nevēlas radīt skaistumu, bet atdarināt šķietamu skaistumu vai labākajā gadījuma skaistumu, par sevi, kas nevēlas papūlēties, lai radītu, lai ieklausītos, kā skan iekšējie talanti. Raudāt par to, ka vairs nemāku runāt ar Dievu jeb es to vienkārši nedaru. Tāds nu es esmu te dziļā nesaprašanā, ko īsti vēlos, kā saniegt, aiztiekties līdz sapņiem, kam es ticu, kā es ticu. Samulsusi lāsoju un nesaprotu, kur ir pazudis smaids, vissvarīgāk - iekšējais.