"Pēdējais elfs"
"Šī vieta patesi bija īsta paradīze. (cietums)
Un arī lietus te nelija, vienīgi pār sievietes seju visu laiku plūda slapjums,
taču ar debesu nokrišņiem tam nebija nekā kopīga.
- Kāpēc tu lāso? - mazais elfs jautāja sievietei.
- Tās sauc par asarām, - atbildēja vīrietis. - kad raudam mēs, cilvēki, mums tek asaras.
- Tiešām? Un tas, kas pil no deguna un ko viņa ik pa brīdim noslauka piedurknē?
- Arī tas piederas pie raudāšanas.
- Mēs, kad bēdīgi, vaimanājam un kunkstam, tad citidzird, cik ļoti esam noskumuši, un
dara kaut ko, lai mūsu bēdas mazinātu, - teica mazulis, pat necenzdamies apslēpt pārākuma
izteiksmi. - Taču sēdēt zemē, pilināt slapjumu no acīm un deguna ir jocīgi. Acis aizpampst,
deguns ir ciet un jāelpo caur muti, it kā cilvēks sev tīšuprāt būtu sagādājis iesnas."

elfa lomā ļoti prasās Līva.: )