ai vasaras gaidīšana jau piegriezusies.
es to gaidu jau kopš... 26 augusta? jā, bet tad vēl tā.
6. oktobris un tad septiņpadsmitais. tas lika saprast, ka dzīve tik sarežģīta un nekam nevar uzticēties un paļauties, ka drošības sajūta ir maldinoša. un tāda drošība ir tikai fantāzija. dzīve tāda nepastāv. nekur nevar justies droši. bet es jūtos droši. Lai gan kad es aizdomājos, kas tik ar mano nevar notikt, izejot uz ielas, man paliek bail, vārda tiešākajā nozīmē.
mani vismaz trīs reizes dienā gandrīz notriec mašīna.gandrīz.
TRĪS!!! visi tie pagalmi, kuriem cauri eju ceļā uz skolu un no.
man pat bail iet pāri, kad deg zaļajā gaisma, zinot kādā ātrumā brauc mašīnas un kāds ir to bremzēšanas ceļš noteiktā ātrumā, kur nu vēl slidenā laikā.+ mana atstarotāja nenēsāšana.
tās ir fiziskas bailes, bet emocionāli?
bail vēl vairāk. šogad tas nav tik izteikts, bet pagājušo gad es vsp nesaprotu, kādēļ gāju uz skolu. pat tuvie cilvēki sāpina. [nu par to es tā kā būtu pārliecinājusies]




"tā nav atkarība - tas ir pieradums"
vari iedomāties, kāds pieradums veidojas, ja pus gadu lieto katru dienu pa bišķītim?