kaut varētu uzrakstīt glāstu.... :'(

ienīstu mātes dienu! kūkas, puķes un visi pārējie sūdi! a ko darīt, ja manējā neko tādu nav pelnījusi? vai mātei nav jāizrāda kaut mazāka cieņa pret savu bērnu?! vai tā drīkst pateikt savam bērnam, ka viņš ir garīgi slims?!...

rīts sācies ar asarām. jauki. biju jau aizmirsusi kā tas ir. un tā būs vēl vismaz tuvākās divas nedēļas. fuck. manis laikam mājās būs maz...
gala beigās būs nakts, kad es aiziešu gulēt ar domu, kaut es vairs nepamostos....

gribas sūtīt visus dirst un pie citiem velniem! kaut kā izlādēties! notriekt pāris gājējus! attaisiit durvis apdzenot riteņbraucēju! iemonteet asmeņus riepās un braukt tā maksimāli tuvu citām mašīnām!
bļin, šī laikam ir dooma ļaunākā daļa, kad sāc ienīst pilnīgi visus cilvēkus bez izņēmuma. fuck. bet ko darīt? nu jau tas ir manās asinīs. tāpat kā visa tā perversitāte un tieksme pēc lēnas nāves zem sēru ozola...

un tomēr... cik jauki būt ļauna un perversa doomera sieviņai un mūzai.... :)

atkal mazliet asariņu. bet divpusējās ja tā to var nosaukt...
!un!
melnā piektdiena nāk... tur krauklis kā vēstnesis ka tā diena būs skaista... tā nesīs vēl nebijušas uzvaras...
he - Ms. Gorgoroth - WATCH OUT!

gribu tur, kur manis nav. bet tur ir mana īstā vieta...
manu pēdiņu kādam pietrūkst...

rīt atkal uz darbu... uf...
kā gribētos kādu aliņu tagad... :P

es nezinu kā aprakstīt to sajūtu. jau kaadas stundas 6as mokos vispārējas ķermeņa kolikās un pat asaras nelīdz... bļin. būtu tā sirdsapziņa?...

mans pirmais kaķītis piedzima jau nedzīvs... un kropls...
es piedalījos viņa dzimšanā... un arī bērēs...
džimis tagad atdusas zem nesen iestādītas eglītes... lai viņam nesalst...
:'(

man vairs nav labākās draudzenes. kruti. varbūt tā būs pat labāk. tā jau saka, ka vislabākajam draugam priekš sievietes jābūt viņas vīram. tā arī ir.
hail to māshux. vispār apsveicu tevi dzimšanas dienā...

gribētos paslēpties siltās skavās, bet tās tālu. zinu, ka tad man vairs bail nebūtu. bet tagad vēl ir. un būs. jo esmu viena. viena, ne vientuļa. fiziski viena.
naktī rāpos pa 9-stāvu māju uz augšu, vajadzēja tikt iekšā mājās. nospriedu, ka nākamreiz vajadzēs izmantot ieejas durvis un trepes.
un pēc filmas noskatīšanās labāk nekļuva. bailes tikai pastiprinās. un labāk nekļūš šķiet vēl ilgi.
p.s. manam kaķim sākušās dzemdības. atkal jau.

piektdienas vakars. manas miesas sēž mājās.
sagaidīju savu vīriņu. nu varēsim abi iet drīz gulēt.
gandrīz ideāli. bet sirreāli un te tomēr ir baciļu midzenis.

shaize! tuulinj buus sceena! bet nav veerts!!! nav pamata!

vakar savāriju darbā sūdus. mierina mani vēl arvien pat šodien. un darba biedri, kurus tikai no attāluma esu redzējusi:)
a šodien darbā pārsitu lūpu. lūdzu tikai acīm kaitīgs darbs skaitoties...

gribetu izraudat visas smiltis kas mani padara smagu un dublainu.bet nemaku.parak ilgi esmu bijusi skaista tumsas princese...

…vakars, pilns nodevības. Un arī nakts un rīts. Pilns nodevības, vienaldzības, iekšēju asaru un smirdīgas vientulības. Tam bija jābūt skaisti. Taču nebija.
Priekšnojautām ir jāuzticas. Tikai diemžēl es nespēju atvairīt šo notikumu gaitu ar vienkāršu šo priekšnojautu pastāstīšanu citiem. Un arī draugu patiesās lūgšanas par mani nekam neder. Veči, nenostrādāja!
Varbūt, ka šis ir tas brīdis, kad man kaut kas ir jāsāk nožēlot. Jāsāk lūgt piedošana visiem pēc kārtas un jālūdz atļauja tomēr būt daļa viņu dzīves. Pizdjec, lūgt piedošanu priekš manis ir tas pats, kas griezt sīpolus bez ūdenslīdēju aizsargbrillēm. Tas ir pret maniem principiem. Un esmu taču nepārspējami spītīga.
Divos pretējos garastāvokļos man gribas dziedāt. Līdz asarām. Tā lai tās mani mokošās emocijas izplūst un vietā stājas citas. Varbūt ne labākas, bet vismaz citādākas. Un tagad es līdz asarām dziedāju FARMER BOYS "Here Comes The Pain". No sirds sāpēja.
Nē, laikam jau man nesāpēja tā nodevība tik ļoti. Tā bija uzticības nodošana. Es paliku nenovērtēta. Viss, ko no sirds centos dot, tika noraidīts un sadragāts. Jā, pati vainīga. Bet es neesmu tik cietsirdīga un nespēju nepalīdzēt kādam, kam tas vajadzīgs, ja es jūtu, ka to spēju.

***
pasaules ciešanām nolemts
sargeņģelis melns
es esmu no debesīm sūtīts
bet kāds tomēr kļūdījās manī
es esmu eņģelis
man cilvēku sāpes jāārstē
un manī jābūt priekam
nevis nāves mokām

Varbūt vienkārši tā bija atklāsme, ka tā tas patiesi ir. Patiesībā, ka reāli nav nekā. Skarbi. Un ne jau pirmo reizi. Ar katru reizi kļūst vieglāk tam visam tikt pāri. Līdz gala beigās vairs nepaliek nekas. Un tad jau es būšu tā, kas nodos un nerēķināsies ar citiem…

briest sūdi.
pati vainīga.
es to apzinos.
kārtējo reizi.
un man nav uz ko izlādēties!
sliktas priekšnojautas.
nieze kuņģa iekšpusē.
manas kaķu narkotikas nelīdz.

aptuveni šitāds ir mans garīgais šodien. nedaudz sačakarēts, jo:

- man pateica, ka es esu slima, tādēļ nevaru darīt to, kas man bija jāizdara jau pirms mēneša;

- man nav tādu garīgo spēju, lai bīdītu sērkociņu kastītes (what a shame);

- atkal kādu izrādās biju aizmirsusi apsveikt dzimšanas dienā (piedosi?);

- tā nejaukā liepājas ziema man mērcē kājas;

- 19.decembris vēl ir fuckin' tālu;

- nāk z-svētki, kurus es no sirds IENĪSTU!

gribat zināt, kā es šodien jūtos? nu lūk. kā suns, kam iesperts pa pakaļu. mani izsvieda no mājas lietū. kā nolietotu čīkstošu gultu. nu labi, tas skan pārāk skarbi, bet spērienus no saviem mīļākajiem cilvēkiem esmu gan dabūjusi. no visiem pēc kārtas. paldies!