mhe, mašīnā iemetu pleijerī veco Metallicu, Kill'em All un kkas vēl tur bija pierakstīts klāt. šodien arī paklausīšos čerez youtrubu. pakavēšos atmiņās, vecos sapņos un pameklēšu atbildes par sevi sevī. varbūt kko atradīšu interesantu un noderīgu.

upd.: bet tomēr nekas nestāv līdzi Frailty - pa Snakenet.com skan, un nevaru novaldīties cik forši izklausās.eh, nu jā, subjektīvi protams, bet nekas slikts tas nevar būt - ne man vienai patīk :D

šodien braucot no laukiem klausījos vispirms Evanescence, un pēc tam Him. vīriņš jau nekad neliek neko tamlīdzīgu, tad nu es šodien izbaudīju to, ka braucu viena. es vēl arvien kūstu no vecā Him. vnk kūstu. 6dien braucot no LT Jēkabs piebalsoja man un tad mēs klausījāmies pavisam veco, pirmo. bet šis ir tas labākais, šis ir manējais. un tik daudz enerģijas radās, tik daudz TO LAIKU enerģijas, ka tagad šķiet es varēšu izdarīt pilnīgi visu, ko vēlos un gribu! galvenais lai neapsīkst:S upd.: un atcerējos tik daudz sapņus un (nereālas) fantāzijas, kas tajā laikā bezmiega naktīs izfantazētas līdz pēdējiem sīkumiem. un pa šiem gadiem dažas piepildījušās! ne tieši precīzi, bet idejas un galvenās vēlmes kā tādas. un turpina piepildīties! āāāāā, gribu vēl! gribu vēl vairāk! āāā!

...ka viens albums, kas nav Paradise Lost vai Amorphis vai, protams, Frailty ir kruķīts uz repeatu visu dienu un nav apnicis un diez vai tuvākās stundas apniks. sākot no 5:40 šitā dziesma vienkārši gāž no kātiem nost un izrauj dvēseli ar visām cīpslām. upd.: nu jā, jaunais Amorphis kā vienmēr neliek vilties.

ciest nevaru brīvdienas vienai pašai - iedvesmas nav, atpūtusies neesmu, izdarījusi neko neesmu, gulēt iet liekas, ka grēks nogulēt brīvdienu.
gaidu nākamo nedēļu - atvaļinājums! mēs jau vācam kopā visu, kas nepieciešams, lai tās divas nedēļas iespējami mazāk būtu jāiet ārā no mājas, vēl tikai kartupeļi un kāds lieks tējas iepakojums jānopērk.

jā, un gary moore man tomēr patika vienu brīdi, bet dikti dikti. :(

ļoti briesmīgo izjūtu dziesma - Rammstein - Mein Herz brennt

sapratu, kāpēc jums visiem (puikām) patīk jaunais Spartacus :D nu jā, šitā viena sērija bija tik pat laba, kā visa pagājušā sezona :P un beidzot atkal Snakenets mums atklāj ko labu - End Of Green

ians iedvesmai iedeva latvian funeral songs. gabis nobijās no tik dzīvām balsīm (salīdzinoši ar to, kas visu laiku pie mums skan), a man tīri uz pinkšķi parāva. tādas dziļas, patiesas sēras iekšā tur ir.

iečekojam šito un novērtējam...
pliiz...;)

She's in love with herself.
She likes the dark.
On her milk white neck.
The Devil's mark.
It's all Hallows Eve.
The moon is full.
Will she trick or treat.
I bet she will.

She's got a date at midnight.
With Nosferatu.
Oh baby, Lilly Munster.
Ain't got nothing on you.
Well when I called her evil.
She just laughed.
And cast that spell on me.
Boo Bitch Craft.

Yeah you wanna go out 'cause it's raining and blowing.
You can't go out 'cause your roots are showing.
Dye em black.
Black no. 1

Little wolf skin boots.
And clove cigarettes.
An erotic funeral.
For witch she's dressed.
Her perfume smells like.
Burning leaves.
Everyday is Halloween.

Loving you was like loving the dead.

…vakars, pilns nodevības. Un arī nakts un rīts. Pilns nodevības, vienaldzības, iekšēju asaru un smirdīgas vientulības. Tam bija jābūt skaisti. Taču nebija.
Priekšnojautām ir jāuzticas. Tikai diemžēl es nespēju atvairīt šo notikumu gaitu ar vienkāršu šo priekšnojautu pastāstīšanu citiem. Un arī draugu patiesās lūgšanas par mani nekam neder. Veči, nenostrādāja!
Varbūt, ka šis ir tas brīdis, kad man kaut kas ir jāsāk nožēlot. Jāsāk lūgt piedošana visiem pēc kārtas un jālūdz atļauja tomēr būt daļa viņu dzīves. Pizdjec, lūgt piedošanu priekš manis ir tas pats, kas griezt sīpolus bez ūdenslīdēju aizsargbrillēm. Tas ir pret maniem principiem. Un esmu taču nepārspējami spītīga.
Divos pretējos garastāvokļos man gribas dziedāt. Līdz asarām. Tā lai tās mani mokošās emocijas izplūst un vietā stājas citas. Varbūt ne labākas, bet vismaz citādākas. Un tagad es līdz asarām dziedāju FARMER BOYS "Here Comes The Pain". No sirds sāpēja.
Nē, laikam jau man nesāpēja tā nodevība tik ļoti. Tā bija uzticības nodošana. Es paliku nenovērtēta. Viss, ko no sirds centos dot, tika noraidīts un sadragāts. Jā, pati vainīga. Bet es neesmu tik cietsirdīga un nespēju nepalīdzēt kādam, kam tas vajadzīgs, ja es jūtu, ka to spēju.

***
pasaules ciešanām nolemts
sargeņģelis melns
es esmu no debesīm sūtīts
bet kāds tomēr kļūdījās manī
es esmu eņģelis
man cilvēku sāpes jāārstē
un manī jābūt priekam
nevis nāves mokām

Varbūt vienkārši tā bija atklāsme, ka tā tas patiesi ir. Patiesībā, ka reāli nav nekā. Skarbi. Un ne jau pirmo reizi. Ar katru reizi kļūst vieglāk tam visam tikt pāri. Līdz gala beigās vairs nepaliek nekas. Un tad jau es būšu tā, kas nodos un nerēķināsies ar citiem…