…vakars, pilns nodevības. Un arī nakts un rīts. Pilns nodevības, vienaldzības, iekšēju asaru un smirdīgas vientulības. Tam bija jābūt skaisti. Taču nebija.
Priekšnojautām ir jāuzticas. Tikai diemžēl es nespēju atvairīt šo notikumu gaitu ar vienkāršu šo priekšnojautu pastāstīšanu citiem. Un arī draugu patiesās lūgšanas par mani nekam neder. Veči, nenostrādāja!
Varbūt, ka šis ir tas brīdis, kad man kaut kas ir jāsāk nožēlot. Jāsāk lūgt piedošana visiem pēc kārtas un jālūdz atļauja tomēr būt daļa viņu dzīves. Pizdjec, lūgt piedošanu priekš manis ir tas pats, kas griezt sīpolus bez ūdenslīdēju aizsargbrillēm. Tas ir pret maniem principiem. Un esmu taču nepārspējami spītīga.
Divos pretējos garastāvokļos man gribas dziedāt. Līdz asarām. Tā lai tās mani mokošās emocijas izplūst un vietā stājas citas. Varbūt ne labākas, bet vismaz citādākas. Un tagad es līdz asarām dziedāju FARMER BOYS "Here Comes The Pain". No sirds sāpēja.
Nē, laikam jau man nesāpēja tā nodevība tik ļoti. Tā bija uzticības nodošana. Es paliku nenovērtēta. Viss, ko no sirds centos dot, tika noraidīts un sadragāts. Jā, pati vainīga. Bet es neesmu tik cietsirdīga un nespēju nepalīdzēt kādam, kam tas vajadzīgs, ja es jūtu, ka to spēju.

***
pasaules ciešanām nolemts
sargeņģelis melns
es esmu no debesīm sūtīts
bet kāds tomēr kļūdījās manī
es esmu eņģelis
man cilvēku sāpes jāārstē
un manī jābūt priekam
nevis nāves mokām

Varbūt vienkārši tā bija atklāsme, ka tā tas patiesi ir. Patiesībā, ka reāli nav nekā. Skarbi. Un ne jau pirmo reizi. Ar katru reizi kļūst vieglāk tam visam tikt pāri. Līdz gala beigās vairs nepaliek nekas. Un tad jau es būšu tā, kas nodos un nerēķināsies ar citiem…