ienīstu mātes dienu! kūkas, puķes un visi pārējie sūdi! a ko darīt, ja manējā neko tādu nav pelnījusi? vai mātei nav jāizrāda kaut mazāka cieņa pret savu bērnu?! vai tā drīkst pateikt savam bērnam, ka viņš ir garīgi slims?!...

šogad es kaut kā ļoti mistiski sajūtu to lieldienu nozīmi. un visas. gan taas pasakas par jēzu, gan par senajiem rituāliem. olu kā saules/dzīvības/augšāmcelšanās simbolu. un visus pārējos mēslus...
fuck. drīz no tā visa es saguršu. nu jā, un drīz jau tas viss būs pagājis...
he:D

aptuveni šitāds ir mans garīgais šodien. nedaudz sačakarēts, jo:

- man pateica, ka es esu slima, tādēļ nevaru darīt to, kas man bija jāizdara jau pirms mēneša;

- man nav tādu garīgo spēju, lai bīdītu sērkociņu kastītes (what a shame);

- atkal kādu izrādās biju aizmirsusi apsveikt dzimšanas dienā (piedosi?);

- tā nejaukā liepājas ziema man mērcē kājas;

- 19.decembris vēl ir fuckin' tālu;

- nāk z-svētki, kurus es no sirds IENĪSTU!