aiz loga migla
visu laiku mēģinu atbrīvot domas, kas uzstājīgi tomēr laužas manā galvā un negrib padoties manai muļķīgajai iedomai, ka domas var atbrīvot, tās palaižot gaisā, izplatījumā vai nekur, vienkārši nedomājot tās. Un tiklīdz mans domu atbrīvošanas plāniņš ir nodzīvojis veiksmīgi kādu laiku, un man ir izdevies kādu laiku nodzīvot drudžaini napārbaudot elektronisko pastkastīti, vai iztikt kādu laiku nelūkojoties manu domu objekta fotogrāfijā, vai arī neklausoties savā ziņā hipnotiskajā mūzikā, kas viņam tik ļoti patīk un šķiet ir spējusi hipnotizēt arī mani, tā viņš pēkšņi ielaužas atpakaļ manā pasaulē ar diviem īsiem, it kā nenozīmīgiem teikumiem un vienā mirklī sajauc visu manu lielo apņemšanos. Laikam jau tā apņemšanās nav bijusi tik liela :)