diena iesākās agri. pusastoņos cītīgi čāpoju teikas virzienā. galamērķis - starppilsētu autobusu pietura, maršruta galapunkts - Salacgrīva. nolēmu ieskriet veikalā un nopirkt ko dzeramu. pie kases dīvaina pārdevēja, kādas mēdz būt tikai tā saucamā T-marketa tīklā, man saka: vai gribat piedalīties loterijā? nezin kādēļ atbildēju - jā. izrādās nejauši biju izvēlējusies ko tādu, kas dod tiesības piedalīties kaut kādā loterijā. te nu viņa pastiepj roku ar kaut kādām kartiņām, es izvelku, un tur stāv rakstīts, balvu saņemiet informācijas stendā.veikalā, protams, tāda nebija, un mani ieveda, ne vairāk ne mazāk - pagrabā, kur bija jāparakstās, ka esmu saņēmusi balvu. kā jūs domājat, ko es saņēmu? :) Badmintonu :)
tad sekoja vēl viena veiksme. gaidot autobusu saņēmu ziņu, ka man nebūs jākratās piebāztā autobusā, jo pēc laika man laipni tiks piešķirts auto. tā nu sēdēju uz soliņa, laukumiņā pretī bijušajam kinoteatrim "teika", veicu pēdējos aprēķinus, vēroju cilvēkus, kas ik pa brītiņam piesēda uz soliņa.
vēl pēc brīža jau sēdēju mašīnā. Man patīk braukt vienai, klausīties skaļu mūziku un vēl skaļāk dziedāt līdz...
kad biju galā, apstākļi man lika saprast, ka tik bieži vienā dienā nemēdz veikties. jo direktors, ar kuru man bija norunāta tikšanās, mani neinformējot, bija devies uz Rīgu, uzdodot vajadzīgo darbu veikt sekretārei. diemžēl viņa nespēja tikt ar to galā. biju sapīkusi, maigi izsakoties. tad aizstaigāju līdz jūrai, pasēdēju, padomāju..āreče, esmu jau mājās. un Ziemeļvidzeme krietni pavasarīgāka kā Rīga, koki nav vēl tik saplaukuši, ozoli pavisam kaili, bet smaržas...un putni kā traki... labi. nemaz negribas doties uz pilsētas centru, bet...pienākums sauc.