iedomājies, vakar vakarā biju nolēmusi pabaudīt vientulības šarmu - mazliet vīns, lieliskais cambazola sieriņš, mazliet jazz un kalns visādu domu. Vai nav jauki?
BET! tad sākas bet. Atklāju, ka pēc pēdējās viesošanās esmu pazaudējusi korķviļķi. Zinu, ja iespringtu, tad jau kaut kā to pudeli atmūķētu, bet tas draudētu ar kašķīga gaastāvokļa parādīšanos un lamāšanos vienatnē. Tad sekoja nākamais pārsteigums, konstatēju, ka nav mana mobilā telefona. te nu iespējas divas, vai nu RIMiitis, kurš jau pieradis pie manām tur regulāri aizmirstajām nošu mapītēm, tikai šoreiz jau laipnas pārdevējas diez vai man pasniegtu telefonu, visticamāk to paņēmis kāds garnadzis. otra iespēja, ka es savā fenomenālajā haotismā esmu to atstājusi darbā. vienreiz jau tā gadījās, ka es savā milzu radošajā deksmē nepamanīju, ka telefons ieslīdējis, ne vairāk ne mazāk, flīģelī zem stīgām. tā tik bija makškērēšana.
un kur palika lieliskā vientulības šarma baudīšana? izkūpēja kā dūmi skurstēnī.
toties rīts atnāca ar labu ziņu, telefons nav garnadžu rokās, bet darbiņā :)