satrūkušas stikla pērlīšu krelles
esmu izbirusi uz visām pusēm, visur, visur, ieripojusi pat niecīgākajās spraugās,pagultēs... un... nav tieši to divu roku, kas tās veikli salasītu un savērtu kopā, lai atkal varu vizēt un rotāties cieši piekļāvusies kaklam...
varbūt atkal biju padevusies ilūzijām? kaut gan, skaidri apzinājos, ko daru. tik ļoti biju domājusi par viņu, ilgojusies satikt un tad mesties ap kaklu... bet, ieraugot viņu, palieku kā iemieta, vārdi un domas, kas zibenīgi rindojas galvā, iesprūst kaut kur kaklā tā arī nepateikti, spēju tikai mulsi smaidīt. es nepazīstu sevi tādu...
vienīgā mana skaidri apzinātā rīcība bija izvēle palikt arī pēc tam, kad pēdējā vīna glāze iztukšota, kad it kā viss pateikts un reizē arī pilnīgi nekas nav pateikts, izvēle gulēt līdzās un klausīties ritmiskā šņākuļošanā, izvēle viegli pieskarties viņa uzacij, tad rokai... un...
izvēle no rīta pamosties un saprast, jā, tas nu ir noticis, mans pirmais, visticamāk, vienas nakts notikums. es to zināju un izvēlējos.
bet kāpēc es tomēr gaidu?