tā nu es gāju mājup pēc koncerta cauri Līvu laukumam, kā vienmēr mazliet nogurusi, šoreiz ar kaut kādu smaguma sajūtu kājās (laikam jāmaina koncertkurpes) pa vidu abām savām kolēģēm, kuru aktivitāte gan nebija mazinājusies, jo abas čivināja uz nebēdu. un tad es vienkārši zināju, ka man jāpagriež galva.. man garām tumsā gāja viņš.. kā vienmēr smēķēdams, sarkano mugursomu pārmetis pār labo plecu, it kā nesteidzīgā gaitā un tomēr ātri.. ātri tādēļ, ka tikai īsu brīdi varēju sekot viņam ar acīm, līdz viņš pazuda aiz stūra ļaužu burzmā. un es nedzirdēju, ko jautāja manas kolēģes, tikai visu laiku muļķīgi ik pa brīdim iebildu mmhh, jā..
viņš mani neredzēja, vai negribēja redzēt..