***
...nodziedātas dziesmas atbalss
un apmaldījušies smiekli...

...dziestošu sveču smarža
un atmiņu atspulgs acīs...

...un kaut kur bezcerība
pasniedz savu kaulaino roku
kā palīdzību un ņirdzīgiem čuksteim apskauj
kā mierinājums...

...un gar logu asiņianiam pirkstiem
grabinās vējš - vienīgais, kurš zin patiesību,
jo vējam tiek atdota pievilto sapņu pils,
sabradāto cerību lauskas un nolauztie eņģeļa spārni...

...satinu kamolā savu mīlestību
un metu to vējam tieši sejā...
lai ņem...lai nes to prom...sev līdz...

...es atdodu vējam visu...
...es atdodo vējam sevi...
...un paliec tikai Tu...
un dziestošu sveču smarža...

***
...nozagt tavas domas
izlaupīt tavu sapņu pili
izģērbt kailu tavu dvēseli
izbārstīt tvas cerības
izmest tevi
tik brīva es vēlos būt...

...un tad...
skriet līdz ar vēju
un nepazust,
atdoties jūras viļņu apskāvieniem
un nenoslīkt,
stāvēt bīstami tuvu klintsmalai
un nenokrist,
apmaldīties tumšā mežā
un nenobīties,
...un tomēr...iziet spožā saules gaismā
un neapžilbt...
...un atkal būt...sev...

***
...neelpot telpā, kurā iemājo ķermenis kā gaiss...bez elpas pieskarties...bez
smaržas sajust...karsts ķermenis...mirkļa emocijas...robeža, kuru nedrīkst
pārkāpt...

***
kad tu ej projām, es apberu ar smiltīm tavas atstātās pēdas...
lai neredzētu,lai nejustu,lai nezinātu, ka tu te esi bijis...
kad tu esi aizgājis...es visu noslauku, lai tu redzētu, kur jāiet.lai atkal
atnāktu...
...un es tā daru vienmēr...