emocijas ir izreaģējušas.
galva tukša, sirds arī. pašai sava drāma sāk garlaikot, bet pasaule tāpat rādās pelēkās krāsās. paģiras izjūtu kā athodu. droši vien tāpēc, ka emociju spilgtums alko reibumā ir ekvivalents kā paātrinoties- tāda šobrīd ir mana emocionālā pasaule.
skatos rītdienā, bet neko tur īsti neredzu. meklēju prieku, bet neatrodu. bet labums vismaz tāds, ka meklējot ko fundamentālu, potenciālie plāksteri man necepī, es tos neredzu. tā rezultātā vimaz tiek ieturēta taisnvirziena kustība, nevis pendeļveida mētāšanās. vienīgi nav pagaidām skaidrs, kur šis taisnais ceļš mani ved. dziļāk purvā, vai no tā ārā. eh, hvz.
tikmēr ieteikšu Jums pakausīties Ritvaru - "Es kā puteklis" iekš youtube. YO!