Nostaļģijas spēks
Agrāk bija labāk. Tā mēs allaž kurkstam.

Vienkārši negaidīti pārbaudīju to praksē, nejauši uzdūries vecajām TN pirmās filmiņas bildēm, kurās mēs vēl tizli kaujamies, mums ir tizli ieroči, tērpi ir galīgi garām. Bet, bāc, es skatos savā ģīmī fočenē un ir tas fīlings, tas lepnums, iekšējo fantāziju radīts, profesionālisma un daudzu vilšanās reižu neizrobots.
No vienas puses tāds galīgs leimums, no otras puses liekas, ka tur ir palikušas tās izjūtas, kuras tagad vairs būtu grūti atdabūt.

Iespējams, ka tas ir tikai un vienīgi nostaļģijas spēks, kurš liek justies skumīgi un lādēt šodienu. Lai gan patiesībā varbūt viss ir gluži otrādi.

Bet vispār man liekas, ka tas ir kaut kas saistīts ar sniegu. Gandrīz visa TN filmēšana (pirmā, otrā, trešā) ir notikusi ziemā, un varbūt man vienkārši gribas paskraidīt ar apmetni, leimās wannabe fantasy drēbītēs pa mežu un pafilmēt kaut ko naivi wannabe episku.