andza_arrdh ([info]andza_arrdh) rakstīja,
@ 2011-02-20 03:50:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Epic FTW
Uff, tikko pabeidzām episkāko galda RPG kampaņu, kuru ir sanācis spēlēt. Kā arī garāko manā pieredzē: 8-10 sesijas, ja nemaldos. To izdevās regulāri spēlēt un efektīvi pabeigt, manuprāt, tāpēc, ka PC skaits bija relatīvi neliels (kodolu veidoja 3 cilvēki: Es, Erns un Laura un GM bija Kamazs, neregulārie spēlētājs bija Kikis, un pāris reizes piedalījās arī DJ), tāpēc sanāca viegli saorganizēties spēlēt gandrīz katru nedēļas nogali kopš rudens vidus.
Anyway, attiecīgi pienākās uzrakstīt klasisko point-of-view atskaiti par spēlē notikušo, kuru interesanti lasīt droši vien būs tikai tiem, kas tajā ir piedalījušies. Bet who gives a damn.

Premisa
Viss sākās ar to, ka bariņš piedzīvojumu meklētāju piekrita pievienoties ceļojumā gaisa kuģa izgudrotājam un vadītājam rūķim, kuru visi dēvēja par Rūķi:
Uz kuģa uzkāpa druknā izsitējmeiča Robina (Laura),
vēl viens rūķim līdzīgs subjekts Savickis (Erns),
raibos kankaros tērpies "fantasy žīds" Kuplais Krūms (Kikis),
teatrālais un ļoti acīgais robina huda atdarinātājs Nebulons Nova (DJ)
allaž deadly serious wannabe nindza Migla (Es).


Ceļojuma sākums un sīkstās meitenītes
Ar kuģi tika ceļots pret vēju pāri miglas okeānam. Pēc pāris nedēļu brauciena, tika sasniegtas divas ar bezdibeni atdalītas zemes, kas pacēlās virs necaurredzamajiem miglas vāliem. Kuģa vadītājs uz mirkli zaudēja kontroli, un sadauzīja to, un pats izvēlās laukā, iekrizdams kaut kur tālu lejā mīkstā purvājā. Tikmēr mēs pārējie lēnām avarējām, izmisīgi cenšoties kaut ko izdarīt lietas labā uz kuģa.
Kaut cik nobremzējuši kritienu, mēs nosēdāmies nezināmas pilsētas ielā naktī, un drīz vien kuģim sāka tuvoties dažādi aizdomīgi subjekti, kuri saukāja mūs par "dēmoniem". Viens šāds subjekts - maza meitenīte pēkšņi metās uzbrukumā un sāka mūs sist. Kuplais Krūms un Nova jau sapriecājās par iespēju ātri nožmiegt sīkaļu, bet tā izrādījās nepatīkami sīksta (manāmi sīkstāka par jebkuru kuģa komandas dalībnieku). Tikmēr no otras puses kuģi sāka aplenkt kaut kādi agresīvi dzērāji, un tad arī parādījās bruņoti sargi, un cīņa kļuva bezcerīga. Tikai Nova pamanījās izvairīties no visiem un aiznesties pa ielu uz priekšu, kur viņu sagaidīja milzīga blokāde ar karavīriem, un beidzot arī viņš atstiepās.

Atdzimšana Ērā un Industrijā
Taču atklājās, ka tā vietā, lai būtu jau miruši pavisam, atdzimām speciālā atdzimšanas vietā, jeb tādos kā reversajos kapos. Tur arī pamazām noskaidrojām, ka atrodamies uz vienas no divām zemēm: Ēras, kurai blakus ir Industrija, un ja mirsti vienā zemē, atdzimsti otrā. Vienīgais katra nāve tevi mazliet degradē, pazeminot kādu no pamatrādītājiem. Attiecīgi pārāk daudz nomirstot, var kļūt par degradantu, kā noskaidrojām. Vēl izrādās šajā pasaulē nav ģimeņu un radniecības koncepta kā tāda, un visi pārtiek tikai no dārzeņiem, jo miesa mirstot izkūp gaisā, lai parādītos otrā zemē.
Izrunājoties ar vietējiem, mums tika piedāvāts pildīt uzdevumus un "attīstīties", lai kompensētu degradēšanos. Kā arī noskaidrojām, ka vietējie priesteri ir sagūstījuši no debesīm nokritušu dēmonu, un plāno ar to kaut kādā maģiskā veidā izrēķināties. Sapratām, ka tas ir mūsu biedrs Rūķis, kuru vajadzētu glābt, lai ar to kopā varētu tikt salabot kuģi.

Nakts izlūkošana
Tā kā mums nebija naudas un ekipējuma, sākām pildīt kaut kādus uzdevumus ar mainīgiem panākumiem. Pamanījāmies izlaupīt kaut kādu savrupmāju (jo Miglai ļoti vajadzēja pārīti nažu), kā arī noskatījāmies rituālu, kurā vietējie priesteri iemeta mūsu ceļabiedru kaut kādā bedrē viņu tempļu kompleksa vidū. Miglas sekmīgais slēptais lingas metiens no pūļa nepalīdzēja apturēt rituālu.
Izvazājāmies pa nakti pa priesteru teritoriju, izvairoties no sargiem un noskaidrojām, ka bedrē var tikt iekšā, bet tā ved uz noslēpumainu dziļu nekurieni ar ūdeni apakšā.

Degrandati
Nejauši gadījās tā, ka mūs apcietināja vietējā sardze, jo neveikli izpļāpājāmies par mantu zagšanu, un mums atņēma visu sūri grūti sapelnīto ekipējumu un nosūtīja uz degradantu koloniju. Padzirdējām, ka tur esot vāji cilvēki, bet ar stipriem ieročiem, nolēmām, ka tā ir īstā vieta, kur tusēties un drīz kļūsim par turienes valdniekiem. Tā vietā dabūjām pa purnu un bijām spiesti izlūgties un atpirkties, lai mūs nenodauza pavisam.
Pēc tam vismaz izpildot eksāmenus un pārbaudes, pierādījām, ka neesam degradanti un tikām laukā. Nolēmām, ka degradantiem vēl atriebsimies.

Bedre un tārps
Tikām pie virves un atkal kaut kāda ekipējuma sūri un grūti strādājot vai zogot (piem., no kroga vai virtuves pa kādam nazim), un mēģinājām ar virvi pa nakti bedrē nolaist Savicki. Tajā mirklī Miglam izslīdēja no rokām virve (no 9 Spēka kauliņiem nuzkrita neviens), kurā viņš kā stiprākais turēja Savicki, un tas ievēlās noslēpumainajā bedrē ūdenī. Nācās lekt pakaļ.
Apakšzemē bija labirints un baiss milzu tārps tumsā, kurš aprija mūs visus, bet varēja ar grūtībām izgriezties laukā no tā vēdera (tas bija vairāk kā tāds milzu rāpojošs želantīna briesmonis), un atbrīvot vēderā esošo Rūķi. Noskaidrojās, ka tārpā neviens nemirst, bet paliek tajā mūžīgi, līdz sajūk prātā. Nolēmām, ka tārpam vēl atriebsimies.

Sveicam industrijā
Izbēguši no tārpa, klīdām pa labirintu tumsā, un nositām pāris žurkas. Tad atkal satikām žurkas, un pateicoties vienam kritiskam Miglas feilam, žurkas visus pārtiju nokoda (tobrīd tas sastāvēja no Savicka, Robinas, Miglas un Rūķa). Atdzimām Industrijā un tā izskatījās pēc daudz jaukākas vietas. Tā bija civilizētāka tehnoloģiski attīstītāka pasaule, kurā varēja pildīt vairāk uzdevumus un strādāt fabrikā.
Dzīvojoties par Industriju laika gaitā paveicām šādas lietas:
Uzzinājām, ka te valda Fabrikas īpašnieks Bogarts un viņš ir savācis mūsu gaisakuģi un mēģina to atremontēt savām vajadzībām (kā runāja, lai iekarotu Ēru).
Kļuvām nejauši par ienaidniekiem lielākajam Bogarta oponentam, strādnieku tiesību aizstāvim un bandītu vadonim Levladam, kad izpildījām kādu uzdevumu godprātīgi, nevis kā vajadzēja.
Mēģinājām strādāt fabrikā, kur testējām tvaika ložmetēju, un mūs nodeva un gandrīz noēda miljons žurku. Pēc tam bija vēl kādi industriālie negadījumi, un noskaidrojās, ka izrādās Levlads mūs mēģina novākt ar dažādiem arvien tiešākiem "nelaimes gadījumiem". Pametām fabriku, un nolēmām atriebties Levladam (kā arī Bogartam par kuģa nozagšanu).

Sūrais ceļš kāpās
Ilgi ņēmāmies pa Industriju, pūloties saprast, kā tikt pie kuģa ar mainīgu veiksmi. Ātri vien konstatējām, ka viss šajā pasaulē ir manāmi spēcīgāks par mums, kas komplektā ar faktu, ka bijām sociāli neadekvāti un nespējīgi (visiem, izņemot Kiki ļoti zemas sociālās spējas, piedevām mums bija tendence tāpat sarunāt muļķības) padarīja mūs bieži vien diezgan nevarīgus.
Tomēr lēnām laika gaitā sakrājām labāku ekipējumu, Savickis apguva ieroču izstrādi, Rūķis arī pagatavoja labāko nazi, kādu Migla bija redzējis, un pamanījāmies daudzas reizes, knapi, knapi izdzīvot. Noskaidrojām arī, ka ārpus pilsētas tālu žurkčūsku purvājos ir nokritusi kuģa dzenskrūve, un bez tās Bogarts nevar pabeigt salabot kuģi.
Diemžēl vienā pilnīgi bezjēdzīgā un neveiksmīgā iebrukuma mēģinājumā (pa apakšzemes eju) Bogarta fabrikā, gandrīz nomirām un pazaudējām kolēģi Rūķi. Tas attiecīgi fiziska spiediena iedarbībā atklāja, kur ir dzenskrūve, un Bogarts pabeidza kuģi, kamēr mēs bijām jau vairākas nedēļas klenderējuši apkārt pūloties saprast, ko vēl varētu iesākt šeit, neiegūstot vēl vairāk ienaidniekus, un kaut uz mirkli nepakļaujot sevi nāvējošām briesmām.

Nemieri
Bogarts sataisīja kuģi, un devās ieņemt Ēru, izmantojot gan uz kuģa uzstādītu smago bruņojumu balistu formā, gan napalma bumbas, bet galvenais kādu baisu ieroci "nāves staru", kuru izmantoja Bogarta labā roka un miesas sargs Detto Vasso vai kas tml., kurš bija tērpies smagā metāla skafandrā un patiesi spēja ar nāves staru iznīcināt ikvienu no daudzu simtu metru attāluma.
Tā Bogarts, izmantojot šos ieročus devās itin sekmīgi iekarot Ēru, lai nodibinātu jaunu sabiedrību, un ieņemot abu pušu kapsētas, nodegradētu visus savus ienaidniekus, līdz bezbalīdzībai, un iznīcinātu visus burvjus. Tikmēr Industrijā sākas civilais karš, un mēs sapratām, ka esam pilnīgi bezspēcīgi kaut ko pasākt tajā, un tagad pūlamies pārvietoties pa ielām tā, lai nenomirtu.
Tad mūs sagūstīja Levlads, kad kārtējo reizi iegriezāmies pie kāda bibliotekāra, kuru nosacīti terorizējām, itin draudzīgos nolūkos (vismaz, Miglasprāt). Pie Levlada atklājās, ka mums šajā pasaulē (ko praksē bijām pārbaudījuši) piemīt savdabīga spēja, atdzimt no letāla stāvokļa, ja pārējie komandas biedri ir dzīvi un atrodas 20 vai cik tur soļu attālumā. Pretējā gadījumā mirst arī visi pārējie.
Levladam izklāstījām visu patiesību, un viņš sapratis, ka esam Bogarta ienaidnieki vēlējās kaut kā mūs iedabūt gaisa kuģī, kurš ir neaizsniedzams drauds itin visiem, kuri oponē Bogartam. Diemžēl Levlada plāni bija pārāk nereālistiski. Taču tika attīstīti cita kara plāni, un sakūdītas žurkčūskas iebrukt pilsētā, izmantojot kādu atrastu senu artifaktu, kas ļāva vienai žurkčūskai kļūt par mežonīgu karamašīnu ar rokas galā piestiprinātu tvaika motorzāģi.

Karš
Norisinās milzu kaujas starp daudziem tūkstošiem žurkčūsku un pēc tam dumpinieku, kuri mēģināja atgūt kontroli pār kapsētu, taču izskatījās, ka visi tiks sakauti. Tāpēc tikmēr mēs ar pārsimt cilvēku triecienvienību atkal pa apakšzemi mēģinājām iebrukt fabrikas teritorijā. Izskatījās, ka plāns ir lemts neveiksmei, bet tad veiksmīgs metiens atklāja slepeno eju, kura mūs un pārdesmit dumpiniekus aizveda līdz Bogarta villai.


Episkais nobeigums
Ja spēle pēdējās pāris sesijās bija kļuvusi nomācoša un mazliet depresīva, jo nezinājām, ko iesākt un neticējām, ka spēsim ko ietekmēt smacējošā pasaules pārspēka priekšā, tad kampaņas episkais nobeigums to kompensēja ar uzviju, un galvenais viss notika bez Deus ex Machina izgājieniem, godīgi vēl joprojām cīnoties pret bezcerīgu pārspēku.

Tātad spēles beigās vislabākajās kinematogrāfiskajās tradīcijās mēs naktī šturmējām trijatā ar džetpakiem gaisa kuģi, uz kura zinājām, ka ir teorētiski mums nenositamais galvenā antagonista industriālā valdnieka Bogarta miesassargs Detto Vasso, kurš ir tērpts Big Dadija metāla skafandrā un bruņots ar instant killojošo nāves staru + uz kuģa ir elitārākie Bogarta karotāji un, protams, pats Bogarts. Plānojām jau vienkārši pārgriezt kuģa sasaisti ar balonu, ļaujot visiem nosisties, bet allaž trigger happy Migla ļoti gribēja pamēģināt uzkauties.

Migla vs Detto Vasso
Tā nu notika epizode, kura man pašam radīja vienu no episkākajām RPG pieredzēm. Proti, nolēmām ar uzmanīgi pamēģināt izkauties ar uz klaja esošajiem pretiniekiem, ieskaitot Detto Vasso, lai noskaidrotu, cik bezcerīga ir šī kauja (ne uz ko pārāk necerējām).

Pēkšņi nakts vidū paveroties skaidrākam skatam, atklājās, ka Bigdadijam ir milzu snaiperšautene, kura savienota ar cauruli, kas ved uz metāla kasti. Nospriedu, ka tā ir kaut kāda ieroča šautspēju nodrošinoša ierīce, un ka pārgriežot cauruli, neitralizēšu nāves staru.
Tā nu Migla metās lidojumā pretī Bigdadijam un mēģināja pārgriezt cauruli. Diemžēl ar vienu griezienu nepietika, un nākamajā gājienā Migla saņēma point blank šāvienu ķermenī, kurš to instant killoja. Taču mirstot Migla saprata, ka tas noticis izrādās iešaujot nevis ar staru, bet gan ar pamatīgu šļirci, kura ieduroties ķermenī, iepumpē tajā acumirklī nāvējošu indi.
Laura fiksi atkāpās ar džetpaku uz kuģa augšu, lai pievienotos Ernam virvju griešanā, redzot, ka nespīd cīnīties par kuģi. Un tad...
atmodās Migla, jo pēc mūsu ārpasaules cilvēku spējas, viņš nevarēju nomirt pavisam, kamēr tuvumā bija dzīvi biedri un tie neatradās kaujas situācijā (kas bija in-game lore apspēlēts). Detto Vasso bija pagriezis muguru, un pēkšņi es atskārtu vienīgo veidu, kā es varētu mēģināt šo naidnieku uzvarēt. Migla izrāva no sava ķermeņa ne pilnīgi tukšo indes šļirci, un kā ēna pacēlās aiz muguras metāla briesmonim, un trieca tā mugurā indes šļirci, izpildot speciālo apgūto back stab kaujas triku, kas ļāva šļircei izsisties cauri Big Daddy 10 RS biezajai bruņu skafandram un instant killot to ar tā paša indi.

(Episki tas bija tāpēc, ka tieši šajā mirklī priekš manis kulminēja kombinācija ar elementiem, kas visi pirms tam bija figurējuši spēlē, un izveidojuši kaut kādu emocionālu piesaisti:
1. Proti, mēs zinājām par Detto Vasso un nāves stara krutumu un raustījāmies no tā (viņš kind of bija kļuvis par tādu nosacītu galveno antagonistu).
2.Tika atklāta mūsu spēja atdzimt, bet tā arī neizdomājām, kā to izmantot efektīvi (līdz šim mirklim).
3. Izmantoju backstabu, kuru biju speciāli apguvis pāris sesijas agrāk jau tad galvā fantazējot par to, kā kādreiz to izmisīgi izmantošu pret Detto Vasso, necerot, ka jebkas citus viņu varēs ieskrambāt, bet necerēju, ka jebkad tiešām viņu nogalināšu ar to.
Rezultātā man bija sajūta, kā episkas filmas finālā, kad visi puzles sakrīt savā vietā kind of bezcerīgā situācijā, nevis tiek nez no kurienes izvilkts neticams, neloģisks vai neinteresants risinājums.)

Laimīgās beigas
Nu vairs nebija nepieciešams sabendēt kuģi, un mēs knapi, knapi uzvarējām atlikušos uz kuģa elitāros karotājus (visi gandrīz aizgāja bojā, un viss izšķīrās ar pēdējo vienu gājienu, pēc kura mana palika 2 HP un vēl daudzām neieplānotām sakritībām, piemēram, to, ka nekotrolētais kuģis bija pametis salas teritoriju, un tāpēc viens palikušais Bogarts piekrita itin visiem mūsu piedāvājumiem, nevis pašuzspridzinājās, jo ārpus salas, viņš atdzimt nevarētu.
Mēs Bogartu pārmetām pāri bortam, un atgriezušies Industrijā atbrīvojām Rūķi un priecīgi devāmies ieviest jaunu kārtību šajās divās salās bruņoti ar gaisa kuģi, nāves staru un noteikti pamatīgu žūksni ekspas.
THE END


(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]naime
2011-02-20 10:21 (saite)
:)

(Atbildēt uz šo)


[info]zeno
2011-02-20 15:39 (saite)
Izklausās ļoti episki, un tajā pašā laikā atsit kaut ko no holivudas grāvējiem, nedaudz pat Disneju.
Interesanti, visas tās mazās lietiņas, kas notika spēlē (plothooks, coincidences...) bija GM maistarības sekas vai tiešām notika on-the-fly?

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]zeno
2011-02-20 15:41 (saite)
P.S. Paldies par ieskatu spēlē, tik sen nebiju lasījis pazīstamu cilvēku atstāstus par galda lomu spēli!

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]andza_arrdh
2011-02-20 16:33 (saite)
Nezinu, bet, man pašam bija sajūta, ka pa lielam viss beigās bija godīga notikumu sakritība, jo līdz šim spēle bija diezgan punishing un unforgiving. Iespējams tieši tāpēc bija tāda triumfa sajūta beigās, ka ir pārvarēts kaut kas lielāks un stiprāks par tevi, which has not "pulled punches" for a moment.

Bet you never know.

(Atbildēt uz šo)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?