Mana līdzšinējā dzīves pieredze saka drīzāk "Jā,", jo, cik esmu novērojis aktivitāte > pasivitāte, un neesmu redzējis situāciju, kurā, kāds, kurš būtu ticis mudināts un galvenais pats spējis kaut ko paveikt vai sasniegt (piem. iegūt tiesības) būtu pēc tam to nožēlojis. Var jau būt, ka man izpratne ir specifiska (lai gan visi mani paziņas atzīs, ka es esmu far from darba rūķis vai centīgs cilvēks, bet diezgan slinka personālija), bet kaut kāds challenge dzīvē un kaut kā pārvarēšana (galvenokārt jau sevis) atstāj gandarījuma sajūtu.