Hm, savādi, bet viss riebjas
Es vispār esmu sasodīti pozitīvs kadrs. Iespējams tāpēc, ka man dzīvē allaž veicas un Lady Luck vienmēr uzrauga, lai man kas slikts nenotiktu. Attiecīgi esmu optimistiski noskaņots skeptiķis/agnostiķits ar uzsvaru uz pēdējo. Taču ne par to ir runa.

Nezkādēļ šobrīd, kad sesija beigusies, pēdējais semestris MA grāda saņemšanai, kurā nav jāiet uz lekcijām, tiek strādāts pie video apskatiem, kas visiem pagaidām patīk, tiek realizēti komiksi, darbā beidzot ieviests vajadzīgais testa dators un visādi citādi viss iet no rokas, uznācis kaut kāds drausmīgs riebums. Pret vairāk vai mazāk visu. Spēlēt spēles negribas (ja nu vienīgais apātiski padzenāt www.chainfactor.com), jebkas negatīvais tiek uztverts saasināti nervozi un bez iedvesmas skatos uz gaidāmajiem darbiem (kuru veikšanai iedvesma būtu augstākā mērā vēlama).

Kaut kā stulbi, jo makes no sense.

Tas liek domāt, ka kaut kas ir palaists garām un tiek darīts nepareizi. Vai varbūt es būšu nejauši pārstrādājies? (kas būtu gaužām savādi, jo es nemēdzu) HVZ.

Anyway, noteikti var atrast veidu, kā situāciju uzlabot, vai arī tā pati uzlabosies, un šis ir tikai viens no daudzajiem casual low momentiem, jo kāpēc gan savādāk es būtu veltījis tik daudz laika tādam pamestam nostūrim kā savs pimpjmuārs.


P.S.

Maniem diviem darba kolēģiem, kuri labprāt skatās video, kuros sievietei vagīnā lien astoņkājis vai notiek sekss ar pasaulē lielāko dildo, likās pārsteidzoša manuprāt, mana pilnīgi ikdienišķā frāze "Beigās izlēmām, ka viņš pārāk sūkā, lai ar viņu pistos." Nūbi.