Hm, interesanti (lai gan droši vien jau nemaz un ne pavisam) - nevar īsti saprast, kas ar to Salu ir. Nu, proti, kāds ir vērtējums par notikušo. Šķiet, ka baigā izgāšanās tomēr. Lai gan zināms, ka nav izgāšanās. Vārdu "izgāzties" var lietot tikai tad, ka pasākums ir totāls fiasko, bet tas noteikti nav šis gadījums. Drīzāk problēma un skumjas/dusmas par pasākumu slēpjas faktā, ka distance starp iecerēto un realizēto ir pārlieku liela. Discrepency between the expectations and the reality.

No vienas puses vienmēr var priecāties par iegūto pieredzi, par to, ka pārvarētas daudzas grūtības, ka kopumā spēlētāji bija itin apmierināti (šķiet).

No otras puses atsaucot atmiņā to, kādu iedomājāmies pasākumu, kāda bija vīzija par to, un salīdzinot ar rezultātu, rodas zināma bezcerības sajūta. Bezcerība, ka cilvēki ar savām idejām un pūlēm nevar cīkstēties pret gadījuma rezultātu (aka RANDOMU). Nē, nu, protams, darbs netika ieguldīts ļoti milzīgs. Vienmēr var vairāk un labāk. Es vēl joprojām atceros daudzos caurumus, daudzos laika mirkļus, kurus būtu varējis veltīt spēles ģēlu gatavošanai, nevis slinkošanai. Bet pat perfekta sagatavošanās ir tikai ļoti aptuveni saistīta ar rezultātu, piemēram, Kamazs meets Half-Life miniatūrLarpā, kurš bija ļoti vienkāršs un elementārs, un viss bija precīzi pa punktiem izdomāts, izklāstīts un sagatavots, tomēr viss beigās izvērtās galīgi savādāk.

Plus, droši vien tāda perfekta sagatavošanās nav iespējama. Variācijas notikumiem laiktelpā (gan spēles, gan pirms spēles) ir pārāk lielas. Paredzēt visu nevar. Bet var vismaz pamazām iemācīties, kurā virzienā skatīties.

Nē, negribas nevienu vainot un pat randoms bija ļoti labvēlīgs visādā ziņā - laikapstākļi lieliski. Laivu nomnieks laipns un piekrita dot lētāk laivas. Palienētās laivas daudzās svarīgās detaļas nav pazaudētas (paldies dievam!). Neviens nav savainojies.

Par spēli, hm, lai arī ļoti daudz kas tomēr neizgāja veiksmīgi: bija diezgan gļuku, cilvēki garlaikojās un cieta. Gaismas maz, grūti tīri praktiski noorientēties. Izkontrolēt to, ko vajag neizdodas, un arī pagurums un iedvesmas trūkums, kopumā it kā iespaids esot tīri labs.
Daudzi apgalvo, ka bija ļoti jauki, laiks pagājis nemanot. Pie visa vēl nu var bāzt visiem snobiem viņu ģīmīšos, ka mierīgi var pastāvēt būflarps - socialka, kurā kautiņu praktiski vispār nav. Kā Erns diezgan neslikti definēja - tas bija drīzāk kvests, nevis RPG, kas, manā skatījumā ir tīri jauks kompliments.

Tātad nebija slikti.

Bet kāpēc tāds pretīga neapmierinātības, vilšanās un skumju sajūta, atskatoties uz šo pasākumu? Un vai tāda būtu, ja visi forumos dziedātu slavas dziesmas? It kā vajadzētu būt, jo es taču te runāju par vilšanos, ko rada atšķirība starp iecerēto un realizēto. Bet varbūt es patiesībā žēlojos par fanfaru pavadījuma trūkumu, manam ego pa sarkano paklāju soļojot.

Visdrīzākais tas vienkārši ir gurdums un nespēja vēl atgūties. Kā jau zināms, spēja mierīgi un objektīvi ar uzsvaru uz pozitīvismu spriest, kā arī bezbēdīgi mīlēt pašam sevi ir nedaudz grūti, kad esi izsīcis.

Tāpēc nevajag blogot, bet darīt kaut ko jauku.

Pī!