 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
LOL , draudziņi!
Tātad par spēli.
Iesākumā īss pārstāsts no mana skatpunkta. Tad sekos kaut kāds spēles vērtējums.
1. Stay a while and listen
Mūsu komanda bija: Es - Roberts Lengdons, slavenis simbolikas profesors, kārtējas liktenīgas dēkas un sievietes meklējumos.
Piraņas jaunkundze - Silva Avotiņa
Spoku Mednieks Ekto - Kristaps Muzikants
Dēkaiņu dzimtas turinātāja Pērle Krofta - Sandra Ose
Profesore Elīze Kapeniece, kura izdzen spokus kopā ar Pērli - Elīza Akmene
Atradām nometni - bedri ar ugunskuru, kura bija izlikta ar svecītēm lukturīšos pa perimetru. Kamēr pētījām mums pamuļķa kalpa piešķirtās lietas, un apspriedām rīcības plānu, ieturot nelielas vakariņas, sākās nelāgas lietas.
Kaut kas tumsā ap nometni sāka čabēt, dodoties tajā virzienā (mežā katru krakšķi varēja labi dzirdēt), atklājās kaut kas nelāgs. Tumsā nometnei tuvojās spokaini tēli, bruņoti ar gariem durkļiem. Mums pie rokas bija tikai īss dunčelis, tāpēc ieturot distanci mēģinājām izdibināt, kas tie tādi ir. Mēģinot tos uzrunāt, tie tikai elsa un pūta un nāca virsū. Nojauzdami, ka cīņa varētu nebūt prātīgākais lēmums, atkāpāmies līdz ugunskuram, un noskaidrojās, ka svešie tuvāk par svecītēm pie mums nenāca.
Itin drīz sapratām (apkārtnē atrodot ik pa laikam izmētātas papīra liecības), ka te ir pilns ar nolādētām mirušo dvēselēm, kas šajā naktī cenšas mūs paraut līdzi), un ka Mežezeru ģimene pati ir itin aizdomīga. Kaut kādā momentā Ekto aizlavījās (kamēr novērsām uzmanību rēgiem) pētīt mežu, un ilgstoši neatgriezās. Bija aizdomas, ka ir pagalam.
Es jau plānoju nolikties nosnausties (jo neganti nāca miegs pēc negulētas iepriekšējās nakts). Bet tad pie nometnes parādījās baltā tērpies Malvīnes spoks, kuram uzmanīgi sekoju, kamēr divus mūsu biedrus savāca rēgi, kamēr tie bija izlīduši ārpus nometnes.
Malvīne mani aizveda līdz vietai zemē, uz kaut ko norādīja un pazuda. Atraku tur lādīti, kurā bija asiņains Malvīnes amulets, līgums, duncis un daži dārgakmeņi. Atnesos atpakaļ sajūsmā, atstājis tur dunci. Noskaidrojām tekstā par to, ka Mežezeru dzimta ir noslēgusi derību ar raganu, par to, ka apmaiņā pret 9 upuriem ik pa 33 gadiem, dzimtai tiek nodrošināta bagātība. Apturēt lāstu var kādam labdabīgi ziedojoties līguma noslēgšanas vietā.
Vārdu sakot beigās sanāca tā, ka pēc tam, kad biju noskatījies rituālu, kuru veica Mežezeri (pašas beigas gan), ieradāmies ar Ekto līguma slēgšanas vietā, kur Ekto nejauši sevi nogalināja mirklī, kad parādījās rēgs bijušais komandas biedrs Piraņas jaunkundze. Viņai gan nekas ļauns nebija prātā, kā tikai čukstēt austiņā pārmetošas frāzes, bet Ekto to nezināja un nodūra sevi.
Roberts un vēl pāris ļaudis priecīgi sagaidīja rītdienu.
2. The night is dark and full of horrors
Mazliet vairāk par pašu spēli. Kāpēc uzskatu, ka tā bija super veiksmīga. Fundamentālais iemesls ir tāds, ka spēle saglabāja konstantu atmosfēru visas tās garumā. Nakts, bailes, intriga, tumsa, lavīšanās, slēpšanās, bēgšana izmisīga. Kaifs atrokot zemē norakto - tas viss ģenerēja spēcīgas emocijas, un labi larpi, spēj ģenerēt neikdienišķas emocijas. Šim tas izdevās ar uzviju.
Te vēl pāris labās lietas:
1) Īss un gana intensīvs formāts
2) Tumsa, ugunskuri, jebkādas elektronikas aizliegšana (tu pat nezini, cik ir pulkstens) ir lieliska ideja. Visa spēle grozās tikai vienā mežā un vienīgie momenti, kad kaut ko redzi ir pie ugunskura, kurš vienlaikus rada pamatīgu eksponētības sajūtu.
3) Ļoti laba NPC briesmoņu komanda, kura mācēja balansēt starp reālu draudu sajūtas radīšanu, bet vienlaikus ne outright nogalināšanu, ļaujot piesardzīgākajiem laikus bēgt.
4) Labi, ka mums bija tikai 2 mazi ieroči uz abām komandām, un tie paši bija bezjēdzīgi (rēgiem neko nevar nodarīt). Tas radīja tādu ideālu balansu starp potenciālu cīnīties un vienlaikus apziņu, ka tas diezin vai strādās. Ja nebūtu ieroču vispār, šīs sajūtas nebūtu.
5) Sižets bija interesants, ne pārāk sarežģīts īsajam formātam, bet ļoti labi iederējās īsajā formātā. Tikai viens twists un viena atklāsme, kas pamazām parādās.
6) Blefs par komandām, kas konkurē arī bija ļoti laba doma. Ka jau meta līmenī spēle patiesībā ir par kaut ko citu.
7) Veiksmīgi bija tas, ka spēlei nevajadzēja nekā gatavoties, bija tikai tas nelielais video pieteikums. Vienkārši noteikumi, praktiski nekāda čakara. 2 HP un viss.
8) Smuki rekvizīti, kas izskatījās ticami. Asiņainais amulets un līgums ar asiņaino parafīna pikuci bija nice touch.
Vienīgais potenciālais trūkums varētu būt tas, ka nebija pārāk daudz brīvās gribas vai kaut kā atrisināšanas sajūtas. Taču arī tā mazliet notika, un pat pārāk neprasījās. Atmosfēra un mazliet jaunās informācijas ik pa mirklim bija gana daudz, lai neizjustu pārāk lielu šo lietu trūkumu.
Salīdzināt ar vairākdienu daudzvairākcilvēku spēlēm, droši vien ēnu medības būtu nekorekti, jo lielos larpus uzorganizēt ir daudz grūtāk un tur fuckupu poteniāls ir daudz augstāks, tāpēc tie būtu jāvērtē kā atsevišķa kategorija.
Attiecīgi no īsās formas larpiem (pāris stundas garajiem), šis noteikti ir labākais, kurā esmu bijis. Paldies Žanetei, Avenalam, Axelam, Madarai & pārējiem NPC.
Šodien (tieši tagad jau pēc 12iem naktī, 7. decembrī) man ir priecīga diena, jo esmu noslēdzis un veiksmīgi paveicis kādu izaicinājumu, kuru metu sev pirms precīzi 70 dienām.
Acīmredzot 28. septembrī es kaut kādu iemeslu dēļ biju neapmierināts ar savu dzīvi, uzskatot, ka pārāk daudz laika tērēju neproduktīvi (lasi, pie datora internetā vai spēlējot spēles). Tad izlasījis Cracked rakstu, ka centīgam būt ir grūti un vajag 70 dienas, lai rastos pozitīvs pieradums (piemēram, skriet no rīta).
Attiecīgi nolēmu mest sev izaicinājumu 70 dienas no vietas dienā veikt 1 mājas darbu aktivitāti, 1 sportisku aktivitāti un 1 radošu aktivitāti. Ja kaut reizi izlaižu, jāsāk viss no jauna. Vienīgie apstākļi, kad var ko nedarīt, ir mājas darbu aktivitāte, esot prom no mājām uz vairākām dienām.
Izprintēju 3 lapas ar 70 lodziņiem, noteikumus, kas skaitās, lai būtu pilna aktivitāte, un aili "mēģinājums nr.___" ar domu, ka noteikti ar pirmo reizi nesanāks.
Bet izdevās. Pēc pirmajām divām nedēļām, bailes, ka viss līdz šim veiktais ies vējā, ja kaut reizi izlaidīšu, tik ļoti mobilizēja, ka ne vienu dienu neizlaidu, pat, ja dažas no tām robežojās uz haltūras, pārgurušam atgriežoties no kaut kāda pasākuma mājās ap trijiem naktī (atminos, ka esmu vienkārši rakstījis nesakarīgu apziņas plūsmas tekstu rindas, tikai lai aizpildītu radošo ķeksīti, jo galva nespēj koncentrēties uz kaut ko prātīgāku).
Es esmu skeptisks, ka man ir izveidojušies tiešām pozitīvi ieradumi, jo laiki darbībām un pašas darbības totāli variējas katru dienu (kā tam nav jābūt īsta ieraduma veidošanai). Bieži gāju gulēt vēlu (tikai gan tāpēc, ka noslinkoju savākties un izdarīt lietas ātrāk). Taču māja lielās līnijās ir uzturēta kārtīga jau 2 mēnešus, un esmu pabeidzis noteikumus vienai galda spēlei, un paturpinājis vairākus stāstus un RPG kampaņu materiālus.
Taču galvenais jautājums ir, kas notiks tagad, kad sasniegums ir paveikts. Vai bez ārējā motivatora - bailēm - pazaudēt līdzšinējo progresu, atgriezīšos uz mazāk stresaino, bet arī haotiski neproduktīvāko agrāko dzīvi, vai arī būs radies kāds lietderīgs ieradums? To varēšu novērot tālākajās dienās.
Pēc nelielām pārdomām šādi es nolēmu definēt to savdabīgo sajūtu, kad prātā ne gluži deja vu stilā ieraugi ainiņu, kura kaut kādā veidā asociējas ar kaut ko idillisku. Atzīmēšu, ka te vārds „idillisks” lietots plašākajā nozīmē, un var attiekties ne obligāti klišejisko saulrietu tropiskā pludmalē vai gulšņāšanu vasaras puķu pļavā, vai omulīgu vakaru pie kamīna, kamēr aiz loga snieg. Drīzāk šie uzplaiksnījumi ir ainiņas, kuras izsauc no atmiņas kaut kādas nez kādēļ tīkamas emocijas, lai arī nav acumirklīgi klasiski idilliskas, kā iepriekš uzskaitītās.
Piemēram, man ir kaut kāda fantāzija par atrašanos Ņujorkas hoteļa istabiņā vakarā debesskrāpī, un telpai ir dzelteni aizskari un no lampas spīd dzeltena gaisma. Man šķiet, ka tas ir saistīts ar kādreiz bērnībā lasīto Artūra Heilija grāmatu „Hotelis”.
Cita neskaidrāka fantāzija saistās ar naksnīgu braucienu smagajā mašīnā, dodoties kaut kādā ceļojumā. Taču tur arī jābūt pilsētai. Iespējams tā ir tieši došanās mājās. Šo man ir grūti definēt, bet es nojaušu saistību ar kaut kādu pavisam agrā bērnībā redzētu vācu seriāla vai filmas beigām, kurā varoņi pēc izglābšanās šādi brauc mājās.
Ir viena ainiņa, kuru varu viegli uzburt tīri pēc paša vēlmes. Man pietiek naktī (tādā kā šī, kad esmu bezjēdzīgi aizsēdējies pie datora) izslēgt gaismu istabā, un pavērot, kā vienīgais aismas avots telpā ir laptopa zilā gaisma, kas atspīd no segas un spilveniem. Šī ainiņa liek domāt par n-tajām hakeru, kiberpanka vai vienkārši datoriķu filmām, kurās galvenie varoņi ir ar datoriem vairāk kā uz tu.
Taču šo ainiņu idillisku padara kas cits, nevis mana mīlestība pret tāda veida filmām (tādas nav, jo uzskatu tās parasti par diezgan muļķīgām). Nē, drīzāk gan gatavība atzīt, ka, lai arī konvencionālā dzīve un paša vainas apziņa uzstāj, ka naktī cilvēkiem jāizguļas, lai varētu labi funkcionēt no rīta darbā, skolā vai vēl kur citur, es esmu gatavs dažreiz veltīt n-tās stundas nakts dzīvei pie datora tumsā un labprāt to darītu vairāk, jo man tas vienkārši sagādā prieku. Galu galā es esmu sasodīts datortārps, un nereti mani nepamet sajūta, ka pasaule šaipus ekrānam ir manāmi bagātīgāka un interesantāka kā tā fiziskā.
Šīs noteikti nav vienīgais mirkļa uzplaiksnījumu idilliskās ainiņas, kas mēdz iešauties prātā un radīt specifiski nostaļģiski tīkamas sajūtas prātā. Bet pietiks par mani. Vai jums ir skaidrs, par ko runāju un vai sastopaties ar šādiem uzplaiksnījumiem?
Biju depresīvi noskaņots šovakar, bet mani no šī stāvokļa izvilka laukā kaut kas pavisam savāds - ar Bembiju un Edgaru paskatījāmies studijas Dauka 1994. gada multeni "Kaķīša dzirnavas". Tā bija tāda kopumā savāda pieredze, kas man ir radījusi vēlmi nedaudz paprātot.
Sāksim ar to, ka multene ir diezgan artsy, kā jau to var sagaidīt no tās režisores Rozes Stiebras. Un ar artsy es domāju, narkomāniska as hell. Nedaudzie sižetiskie fragmenti ir bagātīgi atšķaidīti ar vizuāli aizraujošiem (lai arī daži epileptiķi varētu arī tos nepārdzīvot) transition efektiem, kuri iespējams kalpo par metaforām kaut kādiem mītiskiem vai arī tīri prozaiskiem konceptiem (piemēram, multenes vidū, notiek episka cīņa starp melno un balto māsu, kurā baltā triumfē gaismas liesmās. Man ir teorija, ka multenes autori te mēģināja pateikt "pienāca rīts"). Un tas ir forši.
Es nemīlu pārlieku avantgardu, jo tā tipiskākā pazīme ir garlaicīgums (piemēram, katras sevi cienošas mākslas izstādes komplektācijā ir jāiekļauj tipiskais 15 minūšu video, kurā ir atrasts un uzfilmēts absolūti nekas). Taču šāds te vizuālais ekspresionisms (vai arī kas tas tāds ir) man pietrūkst daudzviet pārāk formuliskajās un sižeta loģikas diktētajās mūsdienīgākajās multenēs (izņemot, protams, "Superjail").
Iespējams viena no lietām, par ko spēju jūsmot, ir apziņa, ka noteikti pats ko tādu nespētu radīt, jo esmu pārāk piezemēti, garlaicīgi strukturēts. Tāpēc mani intriģē, kā tieši komandas darbā top šāda te ar tik daudz interesantu vizuālo narkomāniju apdarināta multene (to galu galā ir veidojuši vairāki desmiti cilvēku). Vai režisore ar storybordiem ilustrē "šajā mirklī kaķītis ieiet pagrabā un aiz viņa viena otrai pa virsu aizveras 7 spokainas durvis", un pārējie dalībnieki aizrauti māj ar galvām?
I have no idea.
Pirms daudziem gadiem, kad man bija diezgan akūta gripas lēkme ar sasodīti augstu temperatūru, un es kaut kādā rakā pa drudža murgiem, pamanījos mēģināt skatīties „6to maņu”, un tieši uztrāpījos uz kaut kādām biedējošākajām filmas ainiņām ar spokiem un līķiem and stuff.
Laikam kā viegli traumatiskas epizodes rada dīvainu tiekšanos pēc to atkārtošanas, turpmāk saslimstot, es pieķeru sevi pie vēlmes skatīties vēl kādas šausmu filmas. Noteikti ne pretīgu gore festu vai torture porn, bet kaut ko atmosfērisku vai sižetiski intriģējošu. Galu galā tieši šo iemeslu dēļ šausmeņu žanrs liekas saistošs.
Bet pagājušonedēļ, kad arī kļuvu par upuri vispārējajai saaukstēšanās epidēmijai, pēkšņi nolēmu apgūt līdz šim garām palaisto Resident Evil filmu sēriju. Pārsteigts konstatēju, ka pirmā filma man patīk labāk, kā to atminējos pirms daudziem gadiem. Nākamās bija so so, bet tik un tā ciešamas, it sevišķi, ja sāc to visu uztvert kā seriālu.
Rezultātā prāta aptumsumā, vēlēdamies turpināt uzsākto Resident Evil epopeju, aizgāju uz kino paskatīties pēdējo filmu. Tā bija nenormāli slikta. Ja iepriekšējo kvalitāte zuda pamazām, bet ne tā fundamentāli, tad šī bija kritiens bezdibenī. Viņas sliktums man lika aizdomāties un radīt teoriju.
Man šķiet, ka vairums mūsdienu ar action un specefektiem bagātāko filmu veidotājiem patiesībā gribētu labprātāk taisīt mūzikas klipus. Tie ir tik pateicīgi savā formātā – nav pārāk gari, tu vari tos mierīgi pārsātināt ar vizuālo informāciju, un galvenais nav ne mazākās vajadzības pieturēties pie konsistenta naratīva un nav jāsatraucas par sižeta loģiku vai struktūru kā tādu.
Turpretī ar filmu ir tāds jājiens, jārada saistoši tēli, tiem jārīkojas konsistenti scenārijam, notikumiem jāattīstās vadoties pēc kaut kāda pamatojuma. Ir jāstāsta stāsts. Kurš gan to grib, kad tik daudz patīkamāk ir savirknēt slo-mo action ainas brīžam paredzami klišejiskas, brīžam absurdi neiederīgi neparedzamas un tīri fīlingam formātam var uzšaut dubstepu pa virsu?
Ah, nu labi, whinefests out. Rantot par to, ka Resident Evil V izrādījās sūds ir smieklīgi, kad kopumā esi vīlies gada „hitos” Avengers un Dark Knight Rises, un galvenais piedzīvojis tādu gada kino apmeklējuma traumu kā Prometejs.
Tātad īsi un par ģēlu:
Jau kādu laiku neliela Next Level developeru komanda (starp viņiem ir arī mums pazīstamais Grims) taisa tādu eksperimentālu PvP torņu aizsardzības spēlīti.
Pagaidām spēles darba nosaukums ir "Batlis" un to var raksturot ar frāzi "7 Wonders galda spēle meets Tower Defence".
Visus, kurus interesē kaut kāda šāda lieta, aicinām mums palīdzēt spēli testēt, balansēt un taisīt. To var izdarīt piesakoties šajā Draugiem.lv domubiedru grupā.
Brīdinu spēle, vēl ir izstrādes stadijā un tur trūkumu netrūkst :D
Ir izlasāms TE, jo man tur ir ērtāk :D
Šis blogojiens top tikai tāpēc, ka esmu apsolījis pats sev un savam sarakstam, ka reizi dienā izdarīšu kaut ko ar radošu procesu related. Tā kā ir pārāk vēls un mans prāts pārāk iztukšots, lai domātu par kārtējo galda RPG sistēmas iterāciju, tā vietā uzmetīšu šo te ierakstu.
Hm, varbūt vispār to ir vērts apvienot ar problēmu, kas mani neapmierina manā RPG sistēmas variācijā.
Proti, jo ilgāk strādāju ar spēlēm un spēļu industrijā, jo vairāk novērtēju vienkāršā skaistumu. Less is more, the usual shit. Tāpēc man galīgi vairs nepatīk sistēmas, kurās, taisot tēlu, jāaizpilda n tās tabulu iedaļas ar spējām un skilliem. Gribas vienkāršāk un elegantāk. Vienīgais kā?
Attiecīgi premisa ir tāda, ka tēls tiek veidots pielasot dažādus traitus (piem., liels, vecs, resns, spēcīgs, izbijis bandīts, ar labām manierēm utt.).
Tas būtu diezgan fun, jo ļauj vairāk personalizēt varoni, nevis uztvert to kā optimizēti minmaxētu abstrakciju. Jo RPG, IMO, tomēr ir par to role play daļu, nevis tīrais wargame.
Bet problēmas rodas mirklī, kad jāpārtulko kaut kā primary stati (e.g. strength, agility, endurance utt.) par skilliem. Pat tīrās saskaitīšanas gadījumā (e.g. katrs +1 str bonuss dod +1 visiem str related skilliem), gribas skaitīt klāt visu loģiski piesaistīto, un tas rada čakaru.
Mby var kaut kā vēl vienkāršāk un elegantāk? Tikai kā? (atmetot alternatīvo variantu, nopirkt visiem spēlētājiem pa planšetdatoram, un spēlēt visu vienoti virtualizētā sistēmā, kas mby ir the way to go?)
Nosvinēju vakar savu dzimšanas dienu, kas vismaz man pašam sagādāju totālāko prieku. Es pat uzdrošinātos teikt, ka man tas bija labākais pasākums ilgstošā pēdējā laikā.
Bija saaicināta milzīgs cilvēku bars (ap 27). Beigās gan ieradās 20, bet tas arī labi.
Uz pasākuma programmas āra aktivitāšu daļu atnāca tikai Axels, Silva, DJ un Grims, attiecīgi nekāds futbols vai Team Fortress Live nesanāca. Bet tā vietā itin jautri padzenājām kādu pusotru stundu kvadrātus. Kas piedevām bija funny, DJ atcerējās, ka bērnībā bijusi kaut kāda "čira" kvadrātos, bet nezināja, kas tas ir.
Mēģinājām pēc tam webā meklēt un jautājumu saitos noskaidrot. Tad DJ uzzvanīja uzziņu dienestam, kuri solījās noskaidrot un atsūtīt. Un pēc kādas stundas atsūtīja arī info, ka čira ir tas pats stūris. Cik anti-klimatiski.
Uz otro pasākuma daļu sarādās arī atlikušie viesi un iesaistījās aktivitātēs, kuras bija divdaļīgas. Proti, bija organizētās atrakcijas, un bija expas pelnīšana, velkot no troļļcepures laukā mini-kvestus un to pildīšana. (piemēram, panākt, ka kāds nejauši uzsēžas uz kaut kā, pieliet kaut ko dzērienam, uzlīmēt zīmīti uz muguras utt.)
Vēl expu varēja pelnīt par dalību atrakcijās, kas izvērsās arī jautrāk, kā biju gaidījis. Izmetīšu tikai pāris, priecīgākos pasākuma high-lightus:
1. Laura ice-breaker spēlē "pasaki par sevi kaut ko unikālu" (kas neatbilst nevienam klātesošajam) piedāvā variantu - es šogad precos -, līdz atsaucas Mārtiņš - es arī!
2. Improvizācijas spēlē par ciemiņu uzņemšanu Bembija ar kečupaino muti piemīlīgi baisais vilkatis tiešām, šķiet, nobiedē Aivu un Beāti.
3. Tās pašas spēles nākamajā raundā satiekas Mārtiņa tēlotais gejs spartietis un pirāts striptīzdejotājs (Axels), kuri aizrautīgi metas lieliskā dejā.
4. Uzspēlējam Laimes spēli, kur sado-mazo mīlošā Esmeraldīne (Tija) izvēlas starp 3 nezināmajiem kandidātiem:
40 gadu jaunavu (Edgars)
gotkidu kapraci (Inx)
zemnieku, kurš meklē sievu, kura varētu vilkt viņa arklu (Grims)
Visi iesniedz atbildes caur google translate balss izrunātāju, un uzvar 40 gadīgā jaunava
5.Dzīvnieki tumsā meklē savus pārīšus, grūtāk pārus ir sameklēt tādai sugai kā "reperiem", bet nabaga bezpāru dzīvnieks Dinozaurs (Vitolds) paliek pēdējais.
6. Silvai par godu DJ kopā ar meitenēm performē striptīzu, skanot "Jump in my car".
7. Dance offa finālā sastopas sexy puiši Gunārs un es ar disko deju pret Grima un Vitolda kapoeiras meistariem, kuri arī triumfē.
8. Es atzīmēju tusiņa atgriešanos Teikā, jau atkal sašķaidot ar galvu meloni
9. Vakars noslēdzas ar mazliet miegainu dīvainās pornogrāfijas meklēšanu internetā kopistiski, un tad visi izklīst.
Troļļošanas sacensībās DJ riktīgi safārmo kvestus, un triumfē ar 185 punktiem. Tuvākie sekotāji un otrās vietas dalītāji ir Axels, Beāte un Grims ar 155 punktiem.
Izdzertais alkohola daudzums: pāris alus bundžas un divas vīna pudeles.
Stulbometra rādītājs: over 9000
Hell, yeah!
Vēlreiz paldies visiem par ierašanos, par labo noskaņojumu un piedalīšanos trakulībās. Tā bija vislabākā dāvana!
Uzrakstīju galda spēles "Race for the Galaxy" detalizētāku recenziju galdaspeles.org lapai.
Links caur manu jauno komunicēšanas platformu :D