The night is dark and full of horrors
Tātad par spēli.

Iesākumā īss pārstāsts no mana skatpunkta. Tad sekos kaut kāds spēles vērtējums.

1. Stay a while and listen
Mūsu komanda bija: Es - Roberts Lengdons, slavenis simbolikas profesors, kārtējas liktenīgas dēkas un sievietes meklējumos.
Piraņas jaunkundze - Silva Avotiņa
Spoku Mednieks Ekto - Kristaps Muzikants
Dēkaiņu dzimtas turinātāja Pērle Krofta - Sandra Ose
Profesore Elīze Kapeniece, kura izdzen spokus kopā ar Pērli - Elīza Akmene

Atradām nometni - bedri ar ugunskuru, kura bija izlikta ar svecītēm lukturīšos pa perimetru. Kamēr pētījām mums pamuļķa kalpa piešķirtās lietas, un apspriedām rīcības plānu, ieturot nelielas vakariņas, sākās nelāgas lietas.

Kaut kas tumsā ap nometni sāka čabēt, dodoties tajā virzienā (mežā katru krakšķi varēja labi dzirdēt), atklājās kaut kas nelāgs. Tumsā nometnei tuvojās spokaini tēli, bruņoti ar gariem durkļiem. Mums pie rokas bija tikai īss dunčelis, tāpēc ieturot distanci mēģinājām izdibināt, kas tie tādi ir. Mēģinot tos uzrunāt, tie tikai elsa un pūta un nāca virsū. Nojauzdami, ka cīņa varētu nebūt prātīgākais lēmums, atkāpāmies līdz ugunskuram, un noskaidrojās, ka svešie tuvāk par svecītēm pie mums nenāca.

Itin drīz sapratām (apkārtnē atrodot ik pa laikam izmētātas papīra liecības), ka te ir pilns ar nolādētām mirušo dvēselēm, kas šajā naktī cenšas mūs paraut līdzi), un ka Mežezeru ģimene pati ir itin aizdomīga. Kaut kādā momentā Ekto aizlavījās (kamēr novērsām uzmanību rēgiem) pētīt mežu, un ilgstoši neatgriezās. Bija aizdomas, ka ir pagalam.

Es jau plānoju nolikties nosnausties (jo neganti nāca miegs pēc negulētas iepriekšējās nakts). Bet tad pie nometnes parādījās baltā tērpies Malvīnes spoks, kuram uzmanīgi sekoju, kamēr divus mūsu biedrus savāca rēgi, kamēr tie bija izlīduši ārpus nometnes.

Malvīne mani aizveda līdz vietai zemē, uz kaut ko norādīja un pazuda. Atraku tur lādīti, kurā bija asiņains Malvīnes amulets, līgums, duncis un daži dārgakmeņi. Atnesos atpakaļ sajūsmā, atstājis tur dunci. Noskaidrojām tekstā par to, ka Mežezeru dzimta ir noslēgusi derību ar raganu, par to, ka apmaiņā pret 9 upuriem ik pa 33 gadiem, dzimtai tiek nodrošināta bagātība. Apturēt lāstu var kādam labdabīgi ziedojoties līguma noslēgšanas vietā.

Vārdu sakot beigās sanāca tā, ka pēc tam, kad biju noskatījies rituālu, kuru veica Mežezeri (pašas beigas gan), ieradāmies ar Ekto līguma slēgšanas vietā, kur Ekto nejauši sevi nogalināja mirklī, kad parādījās rēgs bijušais komandas biedrs Piraņas jaunkundze. Viņai gan nekas ļauns nebija prātā, kā tikai čukstēt austiņā pārmetošas frāzes, bet Ekto to nezināja un nodūra sevi.

Roberts un vēl pāris ļaudis priecīgi sagaidīja rītdienu.

2. The night is dark and full of horrors

Mazliet vairāk par pašu spēli. Kāpēc uzskatu, ka tā bija super veiksmīga. Fundamentālais iemesls ir tāds, ka spēle saglabāja konstantu atmosfēru visas tās garumā. Nakts, bailes, intriga, tumsa, lavīšanās, slēpšanās, bēgšana izmisīga. Kaifs atrokot zemē norakto - tas viss ģenerēja spēcīgas emocijas, un labi larpi, spēj ģenerēt neikdienišķas emocijas. Šim tas izdevās ar uzviju.

Te vēl pāris labās lietas:

1) Īss un gana intensīvs formāts

2) Tumsa, ugunskuri, jebkādas elektronikas aizliegšana (tu pat nezini, cik ir pulkstens) ir lieliska ideja. Visa spēle grozās tikai vienā mežā un vienīgie momenti, kad kaut ko redzi ir pie ugunskura, kurš vienlaikus rada pamatīgu eksponētības sajūtu.

3) Ļoti laba NPC briesmoņu komanda, kura mācēja balansēt starp reālu draudu sajūtas radīšanu, bet vienlaikus ne outright nogalināšanu, ļaujot piesardzīgākajiem laikus bēgt.

4) Labi, ka mums bija tikai 2 mazi ieroči uz abām komandām, un tie paši bija bezjēdzīgi (rēgiem neko nevar nodarīt). Tas radīja tādu ideālu balansu starp potenciālu cīnīties un vienlaikus apziņu, ka tas diezin vai strādās. Ja nebūtu ieroču vispār, šīs sajūtas nebūtu.

5) Sižets bija interesants, ne pārāk sarežģīts īsajam formātam, bet ļoti labi iederējās īsajā formātā. Tikai viens twists un viena atklāsme, kas pamazām parādās.

6) Blefs par komandām, kas konkurē arī bija ļoti laba doma. Ka jau meta līmenī spēle patiesībā ir par kaut ko citu.

7) Veiksmīgi bija tas, ka spēlei nevajadzēja nekā gatavoties, bija tikai tas nelielais video pieteikums. Vienkārši noteikumi, praktiski nekāda čakara. 2 HP un viss.

8) Smuki rekvizīti, kas izskatījās ticami. Asiņainais amulets un līgums ar asiņaino parafīna pikuci bija nice touch.

Vienīgais potenciālais trūkums varētu būt tas, ka nebija pārāk daudz brīvās gribas vai kaut kā atrisināšanas sajūtas. Taču arī tā mazliet notika, un pat pārāk neprasījās. Atmosfēra un mazliet jaunās informācijas ik pa mirklim bija gana daudz, lai neizjustu pārāk lielu šo lietu trūkumu.

Salīdzināt ar vairākdienu daudzvairākcilvēku spēlēm, droši vien ēnu medības būtu nekorekti, jo lielos larpus uzorganizēt ir daudz grūtāk un tur fuckupu poteniāls ir daudz augstāks, tāpēc tie būtu jāvērtē kā atsevišķa kategorija.

Attiecīgi no īsās formas larpiem (pāris stundas garajiem), šis noteikti ir labākais, kurā esmu bijis. Paldies Žanetei, Avenalam, Axelam, Madarai & pārējiem NPC.