 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
LOL , draudziņi!
Vecais darbs SIA "Nerealitāte" meklē web dizaineri. Ja nu kādam ir interese, vai ir kāds paziņa, kuram tas varētu būt aktuāli, padodiet ziņu.
Kaut kāds tāds dīvaini izteikts atvieglojums pēc Latkona paiešanas. Acīmredzot. sēdēja uz sirds gatavojamā lekcija un bailes, ka uz to ieradīsies 3 cilvēki (ieskaitot mani), kā dažiem citiem tur gadījās.
Bet visa prezentācija pagāja veiksmīgāk kā gaidīts, tā kā esmu apmierināts.
Vopšem uzinstalēju es veco FPS Build dzinēja šūteri "Blood". Tie, kas nezina, tā ir 1997. gada spēlīte, kura izcēlās ar īpaši maniakālu noformējumu un attieksmi. Galvenais varonis ir jucis, slepkavniecisks gunslingers - zombijs, kurš dodas galināt citus kultistus, dēmonus un zombijus. Kādreiz man "Blood" ļoti patika, gribējās paskatīties, vai tā vēl joprojām ir.
Sasodīts, tā spēle liekas vienkārši lieliska. Tagad spēlējot to uz augstākas grūtības pakāpes (proti, vidējās, kura jau ir diezgan sūra), bet ar peli, tā sagādā totālu baudījumu. Spēles ieroči ir pārdomāti sabalansēti un galvenais tos ir patīkami lietot (ne tā kā tajā populārajā draņķī "Redneck Rampage"). Ienaidnieki, lai arī nedaudzi, ir gana interesanti, lai tos varētu sist atkal un atkal.
Tā spēlējot, es aizdomājos, par to, ka mūsdienu šūteri kaut kādā mērā definē ultrawannabe reālistiskie Call of Duty vai Crysis, kuros kopumā nav tāda draiva, kā šajā vecajā "Blood". Tur geimplejs sastāv no aizstūra apšaudes, līdz nākamās skripta ainas trigerošanai, ar kopumā saturiski identiskiem ieročiem un ienaidniekiem. Turpretī vakar, es tiku iemests šaurā slēgtā telpā, kurā iepludināja ap desmit cirvjiem bruņotus zombijus. Lieki nedomājot, izrāvu uzticamās mēslu dakšas un metos mežonīgā riņķa dancī, līdz visi bija pievārēti, un pats tikai daļēji apcirsts.
Kaut kā dikti man pietrūkst tāda veco FPS fīlinga, kurā ieročiem bija lādiņi ar atsevišķu ceļošanas ātrumu, kas ļāva no tiem eleganti izvairīties un kur vidējā seno šūteru galvenā varoņa ātrums ir kā minimums 50km/h.
Tāpēc es ar lielu interesi un nepacietību gaidu "Duke Nukem Forever".
Vēl šodien uzspēlēju savu paštaisīto "Gentleman vs Gargoyles" spēlīti. Un arī tā man ļoti patika tīri no geimplejiskā procesa. Šo to tagad darītu savādāk, bet kopumā balanss un idejas ļoti apmierinošas. Tā paglaudījis sevi, nu varu atgriezties pie citām lietām.
Vakar ap diviem nolēmu saņemties atkal palauzīt galvu ap vienu galda spēles koncepciju, un pēkšņi beidzot sapratu, no kurienes sākt prototipa aprēķinus, lai veidotu balansētus aizmetņus spēlei. Rezultātā 16 stundas no vietas, gandrīz vispār neizkustoties, nosēdēju pie datora exceļa tabulām. Sešos no rīta negribīgi iemigu, un šodien piemodies izjutu kaut ko interesantu:
nevis vainas apziņu par to, ka neesmu bijis muzeju naktī, bet gan pavadījis visu savu laiku piekalts datoram (neēdot), bet gan spēju prieku par to, ka ir kaut kas tāds, ar ko spēju tik ļoti aizrauties, lai veltītu tam tik intensīvi daudz laika no vietas.
Nav svarīgi, vai no tā vispār kaut kas sanāks, jo es pilnībā izbaudīju procesu. Un tā ir laime darīt to, kas tev patīk.
Self-medicating for the win.
Ir tik patīkami tie momenti, kad pamatīgi aizkritušu ausi, kura ne par ko nespēj atiet un sāk radīt izmisuma sajūtu, var dabūt vaļā izmantojot googles + aptiekas kombināciju.
Es tāpat jau esmu slikts un slinks tulks ar nelielu praksi. Bet, kad vecāki palūdz izlīdzēt dažu tekstu tulkošanā, un es sastopos ar teikumiem no sērijas:
"Tendence uzsvērt interjera elementu vienotību izpaužas vidusjoma vizuālā saīsinājumā, izbūvējot izliektu rietumu kora sienu kā organisku koptelpas sastāvdaļu un izvirzītajā, biezajā, profilētajā un lauztajā dzegā pirms bazilikālā paaugstinājuma. Savukārt sānjomu kapelas raksturu uzsver to nodalījumsms no centrālā joma ar masīviem pāru pilastru dekorētiem stabiem, kas uzsver katra arkādes posma nošķirtību."
man nolaižas rokas.
Uff, tikko pabeidzām episkāko galda RPG kampaņu, kuru ir sanācis spēlēt. Kā arī garāko manā pieredzē: 8-10 sesijas, ja nemaldos. To izdevās regulāri spēlēt un efektīvi pabeigt, manuprāt, tāpēc, ka PC skaits bija relatīvi neliels (kodolu veidoja 3 cilvēki: Es, Erns un Laura un GM bija Kamazs, neregulārie spēlētājs bija Kikis, un pāris reizes piedalījās arī DJ), tāpēc sanāca viegli saorganizēties spēlēt gandrīz katru nedēļas nogali kopš rudens vidus.
Anyway, attiecīgi pienākās uzrakstīt klasisko point-of-view atskaiti par spēlē notikušo, kuru interesanti lasīt droši vien būs tikai tiem, kas tajā ir piedalījušies. Bet who gives a damn.
Premisa
Viss sākās ar to, ka bariņš piedzīvojumu meklētāju piekrita pievienoties ceļojumā gaisa kuģa izgudrotājam un vadītājam rūķim, kuru visi dēvēja par Rūķi:
Uz kuģa uzkāpa druknā izsitējmeiča Robina (Laura),
vēl viens rūķim līdzīgs subjekts Savickis (Erns),
raibos kankaros tērpies "fantasy žīds" Kuplais Krūms (Kikis),
teatrālais un ļoti acīgais robina huda atdarinātājs Nebulons Nova (DJ)
allaž deadly serious wannabe nindza Migla (Es).
( Garš visas spēles notikumu izklāsts no paša sākuma: )
Episkais nobeigums
Ja spēle pēdējās pāris sesijās bija kļuvusi nomācoša un mazliet depresīva, jo nezinājām, ko iesākt un neticējām, ka spēsim ko ietekmēt smacējošā pasaules pārspēka priekšā, tad kampaņas episkais nobeigums to kompensēja ar uzviju, un galvenais viss notika bez Deus ex Machina izgājieniem, godīgi vēl joprojām cīnoties pret bezcerīgu pārspēku.
Tātad spēles beigās vislabākajās kinematogrāfiskajās tradīcijās mēs naktī šturmējām trijatā ar džetpakiem gaisa kuģi, uz kura zinājām, ka ir teorētiski mums nenositamais galvenā antagonista industriālā valdnieka Bogarta miesassargs Detto Vasso, kurš ir tērpts Big Dadija metāla skafandrā un bruņots ar instant killojošo nāves staru + uz kuģa ir elitārākie Bogarta karotāji un, protams, pats Bogarts. Plānojām jau vienkārši pārgriezt kuģa sasaisti ar balonu, ļaujot visiem nosisties, bet allaž trigger happy Migla ļoti gribēja pamēģināt uzkauties.
Migla vs Detto Vasso
Tā nu notika epizode, kura man pašam radīja vienu no episkākajām RPG pieredzēm. Proti, nolēmām ar uzmanīgi pamēģināt izkauties ar uz klaja esošajiem pretiniekiem, ieskaitot Detto Vasso, lai noskaidrotu, cik bezcerīga ir šī kauja (ne uz ko pārāk necerējām).
Pēkšņi nakts vidū paveroties skaidrākam skatam, atklājās, ka Bigdadijam ir milzu snaiperšautene, kura savienota ar cauruli, kas ved uz metāla kasti. Nospriedu, ka tā ir kaut kāda ieroča šautspēju nodrošinoša ierīce, un ka pārgriežot cauruli, neitralizēšu nāves staru.
Tā nu Migla metās lidojumā pretī Bigdadijam un mēģināja pārgriezt cauruli. Diemžēl ar vienu griezienu nepietika, un nākamajā gājienā Migla saņēma point blank šāvienu ķermenī, kurš to instant killoja. Taču mirstot Migla saprata, ka tas noticis izrādās iešaujot nevis ar staru, bet gan ar pamatīgu šļirci, kura ieduroties ķermenī, iepumpē tajā acumirklī nāvējošu indi.
Laura fiksi atkāpās ar džetpaku uz kuģa augšu, lai pievienotos Ernam virvju griešanā, redzot, ka nespīd cīnīties par kuģi. Un tad...
atmodās Migla, jo pēc mūsu ārpasaules cilvēku spējas, viņš nevarēju nomirt pavisam, kamēr tuvumā bija dzīvi biedri un tie neatradās kaujas situācijā (kas bija in-game lore apspēlēts). Detto Vasso bija pagriezis muguru, un pēkšņi es atskārtu vienīgo veidu, kā es varētu mēģināt šo naidnieku uzvarēt. Migla izrāva no sava ķermeņa ne pilnīgi tukšo indes šļirci, un kā ēna pacēlās aiz muguras metāla briesmonim, un trieca tā mugurā indes šļirci, izpildot speciālo apgūto back stab kaujas triku, kas ļāva šļircei izsisties cauri Big Daddy 10 RS biezajai bruņu skafandram un instant killot to ar tā paša indi.
(Episki tas bija tāpēc, ka tieši šajā mirklī priekš manis kulminēja kombinācija ar elementiem, kas visi pirms tam bija figurējuši spēlē, un izveidojuši kaut kādu emocionālu piesaisti:
1. Proti, mēs zinājām par Detto Vasso un nāves stara krutumu un raustījāmies no tā (viņš kind of bija kļuvis par tādu nosacītu galveno antagonistu).
2.Tika atklāta mūsu spēja atdzimt, bet tā arī neizdomājām, kā to izmantot efektīvi (līdz šim mirklim).
3. Izmantoju backstabu, kuru biju speciāli apguvis pāris sesijas agrāk jau tad galvā fantazējot par to, kā kādreiz to izmisīgi izmantošu pret Detto Vasso, necerot, ka jebkas citus viņu varēs ieskrambāt, bet necerēju, ka jebkad tiešām viņu nogalināšu ar to.
Rezultātā man bija sajūta, kā episkas filmas finālā, kad visi puzles sakrīt savā vietā kind of bezcerīgā situācijā, nevis tiek nez no kurienes izvilkts neticams, neloģisks vai neinteresants risinājums.)
Laimīgās beigas
Nu vairs nebija nepieciešams sabendēt kuģi, un mēs knapi, knapi uzvarējām atlikušos uz kuģa elitāros karotājus (visi gandrīz aizgāja bojā, un viss izšķīrās ar pēdējo vienu gājienu, pēc kura mana palika 2 HP un vēl daudzām neieplānotām sakritībām, piemēram, to, ka nekotrolētais kuģis bija pametis salas teritoriju, un tāpēc viens palikušais Bogarts piekrita itin visiem mūsu piedāvājumiem, nevis pašuzspridzinājās, jo ārpus salas, viņš atdzimt nevarētu.
Mēs Bogartu pārmetām pāri bortam, un atgriezušies Industrijā atbrīvojām Rūķi un priecīgi devāmies ieviest jaunu kārtību šajās divās salās bruņoti ar gaisa kuģi, nāves staru un noteikti pamatīgu žūksni ekspas.
THE END
Gribējās uzrakstīt ātrāk, bet noslinkojos.
Vārdu sakot, otrdien bija mana pēdēja darba diena Draugiem.lv un nākampirmdien sāku darbu savā uzņēmumā ar savu komandu/partneriem atsevišķā ofisā, kurā mēģināsim taisīt spēles (pieņemot, ka viss nokārtosies ar mazliet aizdomīgo ofisa tēvaini, kurš varbūt mani ir uzmetis).
Pie reizes otrdien notika arī mana vārda diena, kurai ir divi highlighti.
1. Atkal uzspēlējām tikai vienreiz spēlēto spēli - atdarini bez skaņām kādu no mūsu paziņām (vai klātesošajiem), mēģinot uzķert kādu viņa raksturīgo īpašību vai mīmiku vai uzvedība stilu.
2. Draugi man uzdāvināja ofisam glezenu, piespiežot Ernestu tādu uzgleznot, un man tā ļoti patīk. Tā izskatās ( ... tālāk ... )
3. Vakar aizgājam ar Kiki pavizināties no Kalniņa ar plēvi, kopā ar Aivvvu, Sarmu un vēlāk pat arī Mārīti. Tas bija aplam jauki.
Reti kad, ieraugot nekrologu, es tam pievēršu uzmanību, bet šoreiz mazliet saskumu, ieraugot, ka ir miris aktieris Leslijs Nīlsens.
Viņš pārstāvēja specifisku muļķīgo komēdiju žanru, kurš ar savu far fetched absurdumu, mani allaž piesaistīja. Kā arī pats aktieris un viņa visur identiskie tēli (proti, pats Leslijs Nīlsens) bija tieši tas, ko man gribējās redzēt šādās filmās.
Iespējams par godu viņam vajadzētu uztaisīt mazu bariņā "Naked Gun" noskatīšanās pasākumu, ja nu kādam ir interese.
Visi šausminājās, kad 16 gadus jaunais Zelta talants video jomā Rūdolfs Miķelsons atteicās ļauties bučoties oficiālajā balvu pasniegšanas ceremonijā (veselas divas reizes). Apsūdzības par būšanu zilajam youtube un citur krājas jau n-tajos slāņos.
Es ne pārāk ieinteresēts noskatījos to video un paraustīju plecus. Bet tad nejauši ieraudzīju šo klipu, kurš manī radīja daudz lielāku interesi par šo personāžu, un ne jau tās stulbās bučošanās, bet gan tā, ko viņš dara dēļ.
Tas džeks izskatās fascinējošs. Paklausoties šo interviju, viņš tāds liekas vēl jo vairāk. Tagad man totāli gribas redzēt dokumentālo filmu par viņu, galu galā dokumentālās filmas latvieši māk labi taisīt, un galvenais varonis izskatās pēc neticama tēla no filmas.
Tāpēc apsveru aiziet uz Forumcinemas un noskatīties dokumentālo filmu par viņu.