 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
LOL , draudziņi!
Pēdējās pāris dienas esmu savādi pārmiegains. Pat saviem standartiem. Un nevis tāpēc, ka būtu neizgulējies, bet gan gluži otrādi. Esmu 2 dienas pēc kārtas gulējis pa apm. 11 stundām, un tik tā esmu miegains un gatavs ritināties katrā stūrītī. Iespējams esmu kaut kāds apslimis. Cerams.
Skatos pēdējās divas South Park sērijas, kurās parādās Chtulhu. Tas, ka kultistu pagrabā mētājas plaukts ar "Arkham Horror" spēļu kastes būtu sīks un jauks moments. Bet visvairāk nopriecājos, kad pamanīju, ka šī sērija vienlaikus vēl ir aizguvusi motīvus no "Totoro", ko uzpazinu, kad Kartmens mēģina savaldzināt guļošo Chtulhu, uzrāpjoties tam uz vēdera. Diemžēl tālāk šis citāts kļuva more obvious un prieks par pamanītajām niansēm devalvējās.
It's official. Pēc mēneša pametu savu pašreizējo darba vietu Draugiem.lv, attiecīgi tur tagad tiek meklēti jauni projektu vadītāji. Piedevām manējai vietai ir prasība būt geimerim (kas ir maskēti nosaukts par "nepieciešama izpratne par spēļu un aplikāciju biznesa virzību", bet viņi for real vēlas, lai šis projektu vadītājs būtu geimeris). Tā kā, ja nu kādam ir interese un pārliecība, var mēģināt pieteikties.
Devāmies vakar kopīgā randiņā divatā ar Kiki uz filmu Zāģis 3D. Abi gribējām beidzot redzēt "what all that 3d is about", un kaut kā vājprātīgi nezkādēļ izvēle bija kritusi uz Zāģi.
Tā bija kļūda.
Filmas laikā es konstatēju divas lietas:
1) Man patīk 3D efekts. Tas ir intereants un vispār dodas sajūta, ka ne tikai ir visi tie dziļuma prikoli, bet, ka attēla detalizācija ir augstāka un dzīvāka.
2) Tā bija trulākā, pretīgākā zāģa filma (atzīšos esmu lietas kursā par šo VII filmu sēriju) un filma vispār, kādu kino, un, ja tā padomā, vispār biju redzējis. Tas pat nebija šausmīgi. Filmā nav suspensa - tikai ļoti detalizēts gorefests. Ja cilvēkam norauj žokli vai viņu lēnām pārzāģē uz pusēm, tad neviens kadrs netiks palaists garām, tu redzēsi to visu. Un pie tam 3D.
Vārdu sakot šī neiedomājami draņķīgā filma, lika man riebumā gorīties krēslā filmas laikā, un tikai principialitāte neļāva pamest kinoteātri pusē. Pēc viņas iznācām laukā no kinoteātra klusējot, un nesakot ne vārda kādu ilgāku laiku. Jo tādas pakāpes sūdīgums, neļauj pat to raksturot.
Bet filma man nerādīsies murgos, jo viņas efekts ir vairāk līdzīgs tam, ka tev vienreiz iesit ar trulu priekšmetu. Proti, tas ir nepatīkami, tev uz mirkli sāp galva, taču pēc tam tu to ātri aizmirsīsi, jo emocionāli šajā filmā vispār nav nekā. Tikai pusotras stundas cilvēku gaļas ķidāšana, un atražots iepriekšējo 3 filmu sižets. Tāpēc tā pat nav šausmu filma, bet gan prasts tā dēvētais torture-porn.
Lai tomēr izskalotu filmas pretīgo pēcgaršu, ar Kiki novilkām Medieval Total War 2, un līdz vieniem naktī vedām karapulkus viens pret otru.
Dammit, visu šo laiku esam spēlējuši "Smallworld" nepareizi. Izrādās pēc iekarošanas, pārgrupēšanās fāzē nevar izvākties no reģiona (ja vien neesi amazone un esi spiests aizvākt liekās amazones). Tas izskaidro to, kāpēc līdz šim spēlējot čigānietes bija čīterīgas. Droši vien tad spēle paliek balansētāka, bet man ir aizdomas, ka samazinās stratēģiskās iespējas.
Not that it matters much.
Šonakt bija viens no tiem savādajiem sapņiem, kuru gribās vēl paturēt atmiņā, lai arī it kā tipiskā šausmene. Iemesls laikam tāds, ka sapnī bija sajūta, ka viņš ir tāds "filmīgs", proti, tajā tiek sekots līdzi noteiktai sižeta struktūrai.
Viss sākas ar to, ka es izsteidzos laukā no savas mājas, lai dotos uz lielu, svarīgu notikumu kaut kādā milzu katedrālē, kur zinu, ka būs visvisādi mani paziņas. Ierodoties tur pamanu, ka pa ceļam ir grandioza kauja. Tipiskais zombiju motīvs, virsū nāk arvien vairāk zombiji un skeleti, pret kuriem cilvēki cīnas. Es paķeru kaut kāda eksponātu - zobenu, kuru esmu pirms tam kaut kad šajā vai citā sapnī izmantojis, un metos tos kapāt, taču ļoti neveiksmīgi. Zobens ir neass, viegls un neveikls, nevienam es neko nespēju nodarīt, un drīz vien episkās sajūtas sāk pārvērsties izmisumā gan man, gan maniem biedriem.
Cilvēki, saprotot, ka nevarēs uzvarēt, sāk mēģināt iemūrēties lielajā zālē, stumjot grandiozus skapjus priekšā divām lielām durvīm. Bet es kaut kā saprazdams, ka viņi tāpat ir nolemti, un ka nav jēgas sevi iesprostot te, tā vietā, lai palīdzētu, izlavos laukā un kaut kā galvu noliecis, laikam tieku arī uztverts par zombiju, un dodos projām, redzot, kā tiek ieņemts pēdējais cilvēces postenis.
Tad sākās sapņa interesantākā daļa, jo tas ir tāds, kā desperate ceļojums cauri undeadu zemei, konstantās bailēs un visu laiku bēgot, jo brīžam kāds mani atpazīst kā nesavējo un mēģina sagrābt, un galvenais bez jebkādām cerībām kaut ko saglābt. Tā nebija postapokaliptiskā sajūta. Tā bija tāda kā šausmu filmas sajūta, kurā viss ir beidzies slikti, un tu tagad vari iepazīt to, kā tas izskatās tālāk.
Neveiksmīgi, meklējot kaut vienu drošu vietiņu, kur pavadīt dzīvi pēc tam, kad viss ir sabrucis, tas izskatās arvien bezcerīgāk, jo zombiji un skeleti ir visur un ļoti daudz. Taču vienlaikus tie tiek ieskicēti arvien tādi kā cilvēcīgāki (man šķiet, ka sapnī kaut kādā momentā parādījās narratora balss), un kaut kādā mirklī, lai arī šī ir baismīga undeadu pasaule, kur viņu atrakcijas parki ir asiņu paltīm un iekšām izklātas briesmu vietas, viņi iet uz kino un skatās to pašu, ko mēs (to es sapratu, lienot starp tumsā starp krēslu rindām, cerot, ka neviens mani nepamanīs).
Beigās es nonācu kaut kādā sākuma vietā (sapnim izrādās bija riņķveida struktūra), kurā tas kaut kad bija sācies, vismaz sajūta bija tieši tāda, te ir vieta, kur viss sākās. Es palavījos garām neveiksmīgi vēl vienam skeletu sargam, kurš mēģināja ar mani runāties man aiz muguras. Iznācu ārā kaut kādā vēl riebīgā izklaides parkā šajā izmisuma pasaulē, bet tad malā pamanīju tādu ar sniegu un ledu pārpildītu parku, ļoti skaistu tīru un baltu. Tajā es iebridu līdz kaklam un iemigu un vairāk nepamodos, bet sapņos redzēju laimīgās bērnības ainas.
Tāds Cibiņa cienīgs, savāds sapnis, no kura pamodos, it kā iztrūcināts, jo visā sapņa garumā visu laiku bija izmisuma un šausmu sajūta dominējusi (tu visu laiku bēdz un slēpies, un zini, ka visā pasaulē nav nevienas vietas, kur būsi drošībā), un es biju visu laiku gaidījis sliktās beigas, kad mani saķer pa galīgo un labākajās sapņu tradīcijās sarauj gabalos. Bet tā vietā pēkšņi tāda kā toņa maiņa un beigās tādas dīvaini poētiskas un (kind of) laimīgas beigas.
Palasījos telegrāfā viena pētījuma savāktos top 50 jokus. Kopumā vairums bija ne pārāk smieklīgas īsrindes vai man laikam neuztveramas vārdu spēles, bet daži bija itin jauki.
Bet šis made my day:
"I was having dinner with Garry Kasporov and there was a check tablecloth. It took him two hours to pass me the salt."
lai gan šis arī bija jauks: "A seal walks into a club..."
LOL
Vakar sekmīgi pagāja otrā Draugiem.lv spēļu izstrādātāju konference, kurā savācās laikam pat pāri 160 cilvēkiem, un konstatēju, ka pēc pirmās veiksmes un ilgās nervu bendēšanas pieredzes rīkojot larpus, rīkošanas, vadīšanas un uzstāšanās process vispār nepadarīja nervozu, pat par spīti dažiem (atrisinātiem) pēdējā mirkļa ČP. Gan jau internetā iemetīsim kaut kādu videoatskatu uz pasākumu, ja gadījumā kādam ir interese.
Mājās gan pārnācu noguris pēc velna, un par spīti apziņai, ka līdz piektdienai jāsataisa viena filmiņa un jāuzraksta viens raksts, atļāvos atlūzt ar domu darīt lietas no rīta.
Un kāds prieks un laime, no rīta tiešām spraigi strādājas. Izskatās, ka sanāks tikt galā ar filmiņu ātrāk nekā biju gaidījis un pat bez negulētas nakts. Vairums ir sataisīts, un vienīgais, kas traucē visu laiku ir savdabīgs peles vai Photoshop CS5 gļuks. Uz katru piekto-sesto peles klikšķi, klikšķa rezultāts parādās ar pamatīgu (300-400 pikseļu) diagonālu nobīdi. Rezultātā ik pa brīdim krāsojot kaut kādus laukumus, es tikai pēc mirkļa pamanu, ka kaut kur stūrī ir parādījušies tur nepiederīgi pleķi, un kuri droši vien jau ir iekļauti visos saglabātajos kadros. Oh snap.
Ak, jā, vēl nobeigumā, kārtojot layerus, sasmējos par to, ka man ir layeris, kurš saucas "kiinietis" un blakus tam "kiinietis_copy". Jo kā gan savādāk?
P.S.
Nesen ielīdu Kurbijkurnē, kur kādreiz biju pieglabājis sensenā "Superfantasy" bogija poll-RPG sāgu. Lasīt ir padrausmīgi un kopumā murgs, bet tomēr nostaļģija sit augstu vilni, un dažas vietas ir zelta vērtē. Un galvenais, man itin labi patika sižeta sarežģījumi ar dažādiem ļaunajiem, un mazāk ļauniem tēliem (labo tur laikam nebija).
Lasot interviju par "Duke Nukem Forever", par reitingu problēmām, ieraudzīju šādu jauku citātu:
It's funny how Germany differs from the US. In the US it's like "Wow, violence is great but boobies are hmmm", and in Germany it's like "Wow, boobies are great but violence is hmmm" -