Sapnis
Šonakt bija viens no tiem savādajiem sapņiem, kuru gribās vēl paturēt atmiņā, lai arī it kā tipiskā šausmene. Iemesls laikam tāds, ka sapnī bija sajūta, ka viņš ir tāds "filmīgs", proti, tajā tiek sekots līdzi noteiktai sižeta struktūrai.

Viss sākas ar to, ka es izsteidzos laukā no savas mājas, lai dotos uz lielu, svarīgu notikumu kaut kādā milzu katedrālē, kur zinu, ka būs visvisādi mani paziņas. Ierodoties tur pamanu, ka pa ceļam ir grandioza kauja. Tipiskais zombiju motīvs, virsū nāk arvien vairāk zombiji un skeleti, pret kuriem cilvēki cīnas. Es paķeru kaut kāda eksponātu - zobenu, kuru esmu pirms tam kaut kad šajā vai citā sapnī izmantojis, un metos tos kapāt, taču ļoti neveiksmīgi. Zobens ir neass, viegls un neveikls, nevienam es neko nespēju nodarīt, un drīz vien episkās sajūtas sāk pārvērsties izmisumā gan man, gan maniem biedriem.

Cilvēki, saprotot, ka nevarēs uzvarēt, sāk mēģināt iemūrēties lielajā zālē, stumjot grandiozus skapjus priekšā divām lielām durvīm. Bet es kaut kā saprazdams, ka viņi tāpat ir nolemti, un ka nav jēgas sevi iesprostot te, tā vietā, lai palīdzētu, izlavos laukā un kaut kā galvu noliecis, laikam tieku arī uztverts par zombiju, un dodos projām, redzot, kā tiek ieņemts pēdējais cilvēces postenis.

Tad sākās sapņa interesantākā daļa, jo tas ir tāds, kā desperate ceļojums cauri undeadu zemei, konstantās bailēs un visu laiku bēgot, jo brīžam kāds mani atpazīst kā nesavējo un mēģina sagrābt, un galvenais bez jebkādām cerībām kaut ko saglābt. Tā nebija postapokaliptiskā sajūta. Tā bija tāda kā šausmu filmas sajūta, kurā viss ir beidzies slikti, un tu tagad vari iepazīt to, kā tas izskatās tālāk.

Neveiksmīgi, meklējot kaut vienu drošu vietiņu, kur pavadīt dzīvi pēc tam, kad viss ir sabrucis, tas izskatās arvien bezcerīgāk, jo zombiji un skeleti ir visur un ļoti daudz. Taču vienlaikus tie tiek ieskicēti arvien tādi kā cilvēcīgāki (man šķiet, ka sapnī kaut kādā momentā parādījās narratora balss), un kaut kādā mirklī, lai arī šī ir baismīga undeadu pasaule, kur viņu atrakcijas parki ir asiņu paltīm un iekšām izklātas briesmu vietas, viņi iet uz kino un skatās to pašu, ko mēs (to es sapratu, lienot starp tumsā starp krēslu rindām, cerot, ka neviens mani nepamanīs).

Beigās es nonācu kaut kādā sākuma vietā (sapnim izrādās bija riņķveida struktūra), kurā tas kaut kad bija sācies, vismaz sajūta bija tieši tāda, te ir vieta, kur viss sākās. Es palavījos garām neveiksmīgi vēl vienam skeletu sargam, kurš mēģināja ar mani runāties man aiz muguras. Iznācu ārā kaut kādā vēl riebīgā izklaides parkā šajā izmisuma pasaulē, bet tad malā pamanīju tādu ar sniegu un ledu pārpildītu parku, ļoti skaistu tīru un baltu. Tajā es iebridu līdz kaklam un iemigu un vairāk nepamodos, bet sapņos redzēju laimīgās bērnības ainas.


Tāds Cibiņa cienīgs, savāds sapnis, no kura pamodos, it kā iztrūcināts, jo visā sapņa garumā visu laiku bija izmisuma un šausmu sajūta dominējusi (tu visu laiku bēdz un slēpies, un zini, ka visā pasaulē nav nevienas vietas, kur būsi drošībā), un es biju visu laiku gaidījis sliktās beigas, kad mani saķer pa galīgo un labākajās sapņu tradīcijās sarauj gabalos. Bet tā vietā pēkšņi tāda kā toņa maiņa un beigās tādas dīvaini poētiskas un (kind of) laimīgas beigas.