Kaķīša dzirnavas
Biju depresīvi noskaņots šovakar, bet mani no šī stāvokļa izvilka laukā kaut kas pavisam savāds - ar Bembiju un Edgaru paskatījāmies studijas Dauka 1994. gada multeni "Kaķīša dzirnavas". Tā bija tāda kopumā savāda pieredze, kas man ir radījusi vēlmi nedaudz paprātot.

Sāksim ar to, ka multene ir diezgan artsy, kā jau to var sagaidīt no tās režisores Rozes Stiebras. Un ar artsy es domāju, narkomāniska as hell. Nedaudzie sižetiskie fragmenti ir bagātīgi atšķaidīti ar vizuāli aizraujošiem (lai arī daži epileptiķi varētu arī tos nepārdzīvot) transition efektiem, kuri iespējams kalpo par metaforām kaut kādiem mītiskiem vai arī tīri prozaiskiem konceptiem (piemēram, multenes vidū, notiek episka cīņa starp melno un balto māsu, kurā baltā triumfē gaismas liesmās. Man ir teorija, ka multenes autori te mēģināja pateikt "pienāca rīts"). Un tas ir forši.

Es nemīlu pārlieku avantgardu, jo tā tipiskākā pazīme ir garlaicīgums (piemēram, katras sevi cienošas mākslas izstādes komplektācijā ir jāiekļauj tipiskais 15 minūšu video, kurā ir atrasts un uzfilmēts absolūti nekas). Taču šāds te vizuālais ekspresionisms (vai arī kas tas tāds ir) man pietrūkst daudzviet pārāk formuliskajās un sižeta loģikas diktētajās mūsdienīgākajās multenēs (izņemot, protams, "Superjail").

Iespējams viena no lietām, par ko spēju jūsmot, ir apziņa, ka noteikti pats ko tādu nespētu radīt, jo esmu pārāk piezemēti, garlaicīgi strukturēts. Tāpēc mani intriģē, kā tieši komandas darbā top šāda te ar tik daudz interesantu vizuālo narkomāniju apdarināta multene (to galu galā ir veidojuši vairāki desmiti cilvēku). Vai režisore ar storybordiem ilustrē "šajā mirklī kaķītis ieiet pagrabā un aiz viņa viena otrai pa virsu aizveras 7 spokainas durvis", un pārējie dalībnieki aizrauti māj ar galvām?

I have no idea.