Pabeidzu lasīt Stīvena Kinga "Zvēru Kapiņus" pēdējo mēnešu rekordlaikā - četrās vai piecās dienās (tas gan izskaidrojams ar manu pēkšņo saslimšanu un no tās izrietošo man-nav-ko-darīt).
Nezinu, ko man teikt (bet taču vajag, ja jau par to ierakstos). Ja nu vienīgi to, ka jūtos god.Autora satriekta. Vai varbūt jāsaka - apkāsta.
Grāmatas sākumā un vidū vispārējās izjūtas apmēram šādas - āā, čau, King! O, (beidzot) grāmata latviski, King! Pērku, lasu, sajūsminos par literāta spējām, nu brīžiem man sametas neomulīgi, bet tas nekas - tas ir normāli, kāds gan no tā ļaunums, King?
Pēdējās lappuses šķirot, dreb apakšlūpa un rokas. Pirmās stundas pēc izlasīšanas ir bail piecelties no gultas, paskatīties uz savu kaķi, domāt - jo pa (zem)apziņu peldas visādi nelabi tēli un morāles no grāmatas.
Tas stipri atgādina kaut ko iz dzīves. Priecīgu, līksmu tuvošanos kādai, pēc visa spriežot, nu satriecošai personai, kura kādu laiku spēlē draugos ar tevi, bet beigu beigās iekrauj tev pa seju un aiziet savu ceļu, smīnot par vēl vienu, kurš uzķēries tieši tāpat kā visi citi.
Ja nesaprotat, par ko es runāju, nesatraucieties - gan jau ar jums arī tā gadīsies.


Nāve slapstījās pustukšā zemesriekstu maisiņā, rīklē ieskrējuša steika kumosā, nākamajā cigarešu paciņā. Tā nekad nepagāja nostāk, tā visu laiku uzraudzīja robežpunktus starp mirstīgo un mūžības pasauli. Netīras adatas, indīgas vaboles, nepareizi iezemēti vadi, meža ugunsgrēki. Kad tu kāp vannā, Ozs kāpj tev līdzi - duša kopā ar draugu. Kad tu kāp lidmašīnā, Ozs paņem tavu iesēšanās karti. Viņš ir ūdenī, ko tu dzer, ēdienā, ko tu ēd. Kas tur ir? Tu klaigā tumsā, kad esi sabijies un viens pats, un atskan viņa atbilde: Nebaidies, tas esmu es. Sveiks, kā iet? Tev zarnās vēzis, kāda neraža, atvaino, lūdzu! Lūdzu, piedodiet! Asins saindēšanās! Leikēmija! Ateroskleroze! Sirds asinsvadu tromboze! Encefalīts! Osteomielīts! Hey-ho, let`s go! Klaidonis durvju ailē nazi azotē! Telefona zvans nakts vidū. Asinis piedeg pie ceļa stabiņa kaut kur Ziemeļkarolīnā. Sauja tablešu, sakošļā kārtīgi. Zilais nagu tonis pēc asfiksijas - pēdējā drūmā cīņā par izdzīvošanu smadzenes paņem visu skābekli, cik vēl palicis, pat no dzīvajām šūnām zem nagiem. Sveiki, ļautiņi, mani sauc Ozs, Valenais un bliesmīgais, bet, ja vēlaties, varat saukt mani vienkārši par Ozu, galu galā mēs esam seni draugi. Es tikai iegriezos iešķiebt tev sirds nepietiekamību vai asins trombu galvā; nē, es nevarēšu pakavēties ilgāk, man jādodas pie kādas sievietes, kam bērns ir šķērsguļā un tad jānokārto viena tvana gāzes saelpošanās lieta Omahā.


Vēl kaut kas, kas man ienāca prātā to nākamo stundu laikā - ja tev ar acs kaktiņu šķiet, ka kaut kas sakustējās un, pagriezies pret to, redzi, ka uztraukumam nav pamata - nu, tik un tā paliek iespēja, ka tur tiešām kaut kas sakustējās.