Fragments
Horhe Luiss Borhess, "Asteriona nams".

...Reizi deviņos gados manā mājoklī ienāk deviņi cilvēki, lai es tos atbrīvotu no visa ļauna. Izdzirdis viņu soļus vai runu atbalsojamies akmens galerijās, es priecīgs metos viņus meklēt. Visa ceremonija ilgst dažas minūtes. Ienācēji krīt cits pēc cita, es nepaspēju pat rokas ar asinīm notraipīt. Viņi paliek, kur nokrituši, un līķi man vēlāk palīdz atšķirt galeriju no galerijas. Es nezinu, kas viņi ir, taču atceros - viens no cilvēkiem brīdi pirms nāves pravietoja, ka reiz ieradīsies arī mans atsvabinātājs. No tā brīža vientulība man vairs nedara sāpes, jo zinu - kaut kur mīt mans atbrīvotājs, un viņa stāvs beigu beigās izsliesies pāri putekļiem. Pat ja mana dzirde aptvertu reizē visus pasaules trokšņus, es tomēr spētu atšķirt viņa soļus. Kaut viņš aizvestu mani uz vietu, kur ir mazāk galeriju un mazāk durvju! Kas būs mans atsvabinātājs? - es sev vaicāju. Vai tas būs vērsis vai cilvēks? Varbūt tas būs vērsis ar cilvēka seju? Bet varbūt tāds kā es?

Rīta saule atmirdzēja uz bronzas zobena. Uz tā vairs nebija neviena asins traipa.
- Vai tu maz ticēsi, Ariadne? - sacīja Tēsejs. - Mīnotaurs tikpat kā nepretojās.