nuja
Klausos Pravieša atsūtīto Čornij Voron. Atkal un atkal. Nezinu, kāpēc, vārdi jau tie šoreiz nav (jo pusi nemaz nesaprotu), tad laikam noskaņas dēļ. Šis laikam viens no tiem brīžiem, kad tīri zemapziņas līmenī divas dvēseles - dziesmas un cilvēka - tumsā saduras un negrib atlaisties viena no otras. Tajos brīžos cilvēki parasti saka - dzirdu sevi.

Kā arī jau nez kuro reizi pārlasu vienu žurnāli. Šoreiz plānots aizrakties līdz pašiem pirmsākumiem.