Izgāju uz balkona un pēkšņi sagribējās ar kādu tumsā klusi runāties par visādām skarbajām dzīves lietām. Kā agrāk.
Un sailgojos pēc tumši, tumši zilajām debesīm, kādas tās bija visu ziemu. Man tā tikai liekas, vai vasarā tādas vispār nevienu brīdi naktī neparādās?

Un kas vēl? Vēl es sapratu, cik labi ap sirdi paliek, kad saproti, ka esi kādam draugs.