saks
Šodien braucu trolejbusā, sēdēju pie loga. Sastrēguma dēļ cilvēku bija daudz un es skatījos laukā, cenšoties nelūrēt apkārt, lai neieraudzītu kādu, kurš uzskatītu par nepieciešamu likt man piecelties, lai padotu vietu. Kaut vai lai būtu attaisnojums - atvainojiet, neredzēju Jūs.. (kaut gan ļoti jau nu tanti interesē, kāpēc nolādētā sīkaļa neļauj viņai apsēsties)
Sadomāju visādas domas. Par to pašu sēdēšanu - iedomājos, ka tur taču noteikti ir kāds, kuram liekas, ka man te nav jābūt. Uz šī krēsla.
Un klasē noteikti dažiem liekas, ka man tur nav vietas.
Kādi pāris skolotāji savukārt noteikti domā, ka man šajā skolā nav ko darīt.
Kaut kad kādā pasākumā kāds noteikti ir pikti uz mani glūnējis no pieres apakšas un domājis, ka tai mazajai durai te nav nekas meklējams, viņa te neiederas (šis kāds iederas daudz labāk, jo pārējo starpā ir daudz vairāk viņa draugu nekā manējo).
Un daudzkur citur es vispār neesmu pamanīta. Jo esmu taču pavisam parasta meitene ar parastu seju, sejas ādu, matiem un acu skatienu, ar parastu konservatīvu un mierīgu uzvedību un tādu pašu alkohola patēriņu, ar parastu gaitu un parastu smaidu sejā, kad man liekas, ka kāds pateicis ko uzjautrinošu vai ka man tajā brīdī ir jāsmaida, ar parastām atbildēm uz citu asprātībām. Ar parastu ķeršanos pie vienīgā drauga barā un parastu skatīšanos uz visiem, nesakot ne vārda.
Un ar parastiem žēlabainiem ierakstiem žurnālī arī, jā..