"Pārpilnība tā ir garlaicība, pārpilnība nomāc."
"Un tukšums jocīgā kārtā ir gandrīz tas pats, kas pārpilnība."
"Un vidusceļš ir banāls - precīzi tikdaudz rūpju par ikdienišķo, ka nav nekā eksistenciāla. Ikdienišķs, normāls, parasts, pelēks, pūļa, mehānisks."

Tas man atgādina teiksumu par Iļu Muromieti, kuram ceļā gadijās akmens, kurš solīja nelaimi visos no izvēlētajiem ceļiem.

Vai tagad man būtu jāizdara secinājums par to, ka dzīve ir bezjēdzīga un tālākai eksistēšanai nav jēgas?