part I
"Kas? Ā. Tu. Ko tev vajag?"
"Nu.. neko. Parunāt."
"Negribu parunāt. Negribu runāt. Es domāju."
"Runājot tu arī vari.. domāt."
"Aj - liec mani mierā."
"Tu tiešām negribi runāties?"
"Nē, negribu."
"Ja tu ne ar vienu nerunāsi, tu drīz vien jutīsies vientuļš."
"Es varu justies vientuļš arī runājot ar tevi."


"Kā?"
"Tā. Tā ir."
"Bet es apsolu, ka nejutīsies."
"To tu nevari apsolīt. Tas ir atkarīgs no manis."
"Kā? Tu liksi sev justies vientuļam?
"Nē. Ne jau likšu. Tas tā.. neapzināti notiek. Un viss."
"Nesaprotu."
"Nu ja nesaproti, tad neko."
"Nē, bet es gribu saprast."
"Aj nu liecies mierā. Man nepatīk par tādām lietām runāt."
"Nu.. par ko tad tev patiktu runāt? Mēs varam runāt par to, par ko tev patīk runāt."
"Grrrh.."
"Nē, tiešām. Tikai pasaki, un runāsim."
"Labi. Runāsim par to, kā piedabūt tevi likt mani mierā."
"Hm.. Man par to negribētos runāt. Bet labi - ja tu tā vēlies, tad runāsim. Tevis dēļ varu arī runāt."
"He.. Nu labi, runā. Kā dabūt tevi prom?"
"Nu.. Ja tu mani apvainotu, tad es droši vien ietu prom."
".. Vai arī sāktu mani tincināt par to, kāpēc es tevi apvainoju. Zinu es tādus."
"Tev tas nepatiktu?"
"Kas?"
"Ja es tevi tincinātu.."
"Protams, ka nepatiktu. Nevienam tas nepatīk."
"Ak tā.. Tad droši vien man arī nepatiktu. Ja jau nevienam nepatīk."
"Ja nepatiktu, tad kāpēc citus tu tincini?"
"Nezinu. Nu es jau nezinu droši, vai man nepatiktu. Vienkārši tu tā saki. Un tev droši vien ir taisnība."
"He. Kāpēc lai man būtu taisnība?"
"Kāpēc ne? Tev noteikti patīk doma, ka tev vienmēr ir taisnība."
".."
"Visiem tas patīk."
"Nu nezinu."
"Tu kaunies no tā, ka tev tas patīk. Vai ne?"
"Es.. Aj. Kas tie par jautājumiem vispār?"
"Ā, man vajadzēja runāt par to, kā dabūt sevi prom. Atvaino. Varbūt tagad par to parunā tu?"
"Kāpēc es?"
"Nu, es jau savu daļu tā kā pateicu. Tagad tev arī par to jārunā, citādi nesanāk saruna."
"Tu man jauc galvu."
"Ja? Atvaino. Tā nebija domāts."
"Grrrrh.. Un ar tādām frāzēm tu jauc vēl vairāk."
"Ar kādām?"
"Ārprāts, nu neesi tik slimīgi laipns."
"Tu gribi, lai es esmu nelaipns? Es negribu būt pret tevi nelaipns. Tu man neesi neko sliktu nodarījis. Pat apvainojis mani vēl neesi pēc mana ieteikuma."
"Nu labi, esi laipns. Man ta kas."
"Tev ir vienalga? Nu, arī labi. Es gan cerēju, ka tevi tas iepriecinās, bet vienalga arī ir labi."
"Vienalga nav vis labi."
"Nav?"
"Nē, nav."
"Ā.. Nu tad jau žēl, ka tev ir vienalga. Nē, man tik un tā liekas, ka vienalga ir labāk par nepatiku."
".."
"Ja noliek "patīk","vienalga" un "nepatīk" uz koordinātu taisnes, tad "vienalga" sanāk pa vidu. Tātad tas ir labi. Ā, nē, tas ir normāli."
"Normāli nav labi."
"Kāpēc? Man, teiksim, patīk būt normālam."
"Patīk būt normālam?"
"Nuja. Viduvējībai."
"Heh.."
"Nu bet jebkura novirze no normas taču nāk cilvēkam par sliktu."
"Nezinu. Man nez kāpēc liekas, ka cilvēki tiecas pēc.. Ne-viduvējiem citiem cilvēkiem."
"Nēē.. Tikai ne-viduvēji cilvēki tiecas pēc tiem ne-viduvējiem cilvēkiem. Bet normāli cilvēki grib normālus cilvēkus. Un slikti laikam sliktus."
"Nezinu.. Varbūt arī tev taisnība."
"Tu arī tiecies pēc ne-viduvējiem cilvēkiem?"
"Droši vien. Es nezinu."
"Varu derēt, ka tiecies. Jo tu pats esi tas ne-viduvējais. Man tevis žēl, jo jebkura novirze no normas nāk cilvēkam par sliktu."
"Hrm.."
"Un žēl arī, ka es esmu viduvējs, jo tas nozīmē, ka tu pēc manis netiecies."
"Man nez kāpēc neliekas, ka tu esi viduvējs."
"Kāpēc? Tu pēc manis tiecies?"
"Nenene.. Vienkārši.."
"Ārprāts, es labāk gribu palikt viduvējs. Ne-viduvējiem esot grūtāk dzīvot."
"Tev ir viegli dzīvot?"
"Es nezinu. It kā es nejūtos labi, bet varbūt tāds ir standarts. Nu, tu saproti - varbūt justies tik slikti ir normāli. Ne-viduvējiem esot sliktāk. Viņi man bieži tā saka."
"Saka?"
"Nuja. Viņi saka, ka viņiem esot grūti dzīvot, un tad es vienmēr iedomājos, ka manas problēmas salīdzinājumā ar viņējām ir nieki. Un es jūtu, ka viņi zin, ka es tā domāju. Un viņi neiebilst."
"Viņiem jau tas patīk."
"Kas?"
"Nu tiem ne-viduvējiem jau patīk, ka kāds domā, ka viņiem iet grūtāk nekā viņam pašam."
"Kāpēc lai viņiem tas patiktu?"
"Nezinu.. Viņi vispār grūtu dzīvi uzskata par kaut kādu augstu vērtību vai kaut ko tādu."
"Tu arī uzskati? Tu arī esi ne-viduvējs."
"Es.. Nu.. Nu varbūt dažreiz."
"Dīvaini gan. Bet nu - ja reiz tas jūs padara laimīgus.. Jūsu dēļ jau ne to vien nevar paciest."
".. Kāpēc tev kaut kas jāpacieš?"
"Nu man jau ir žēl ne-viduvējo. Viņiem ir ne tikai grūtāk dzīvot kā viduvējiem, bet viņiem tas, izrādās, arī patīk. Es tikai gribu padarīt viņus drusciņ laimīgākus."
"Bet viņi jau negrib būt laimīgi."
"Bet es gribu pamēģināt. Varbūt izdodas viņus izārstēt no šīs patikšanas."