Kārtoju savas nokaltušās rozes, vienai nokrita zieds.
Pagalam smuki jau izskatās viens pats nokaltis ziediņš, pilnīgi prasās kaut ko.. em.. laikam jau jāsaka "māksliniecisku" ar to sadarīt. Bet - jocīgi - nav pilnīgi nevienas idejas.

Neviļus atcerējos par atgadījumu sen, sen atpakaļ, kad tikko sāku čatot. Toreiz bija kaut kādi sirdskreņķi, un kaut kā sanāca saruna ar vienu puisi. Izkratīju sirdi, viņš savējo it kā arī.. palika vieglāk, pateicu paldies un aizgāju.
Pēc vairākām nedēļām iegāju tajā pašā kanālā, pasveicināju to pašu puisi.. Viņš uzrakstīja tikai "Labdien." Es tā smaidot paprasīju, kas tad nu, vai mani vairs neatceries, nesen vēl runājāmies.. utt.
"Neko neatceros, atšujies."
Vēlāk uzzināju, ka viņš pazīstams ar savu ciniskumu un brīžiem riebīgumu pret visiem, kas nav viņa draugi.
Kopš tā vairs sevišķi neaizraujos ar savu problēmu stāstīšanu svešiem cilvēkiem.