Šitā visnotaļ negudrā ideja dzen cilvēkus kā neprātīgus visur būt pirmajiem, nekaunīgi ielīst, pagrābt, savākt, izdarīt, neskatoties uz to, ka varbūt viņi nemaz nav pelnījuši, varbūt viņi nemaz to neprot... bet nē, princips tik un tā ir - skrien un grāb, pat ja tu nemāki, pat ja tu nevari, pat ja tu nedrīksti... vienīgais nosacījums, sirdsapziņai vai iedomībai ir jāļauj.

Var jau būt, ka šis teiciens ir spēkā uz materiālo pasauli, kaut kādām tādām visādām sfērām, bet runājot par cilvēku garīgo pasauli, visvērtīgāko, te laikam ir nedaudz citādāk - pagaidi, kamēr visi aizskrien, tad pasēdi, padomā, pastaigā, paskaties, atrodi savas vēlmes, atrodi to, ko tev vajaga... tāpat pēc kāda laika tie, kas pirmie grābuši, sapratīs, ka ne to sagrābuši un atkal kaut kur skries. Varbūt pat pretējā virzienā. Jā, dažkārt interesanti var pavērot skraidošus cilvēkus vienkārši sēžot vienā un tajā pašā vietā.